Vakardien eju mierīgi pa ielu, ašā solī paeju garām Doma baznīcai un tur piepeši kāda meitene man angliski jautā, vai es nemākot angliski. Es, protams, nodomāju, ka cilvēks nomaldījies, un teicu, ka jā, māku. Tālākais jautājums nebija vis, kur atrodas Pētera baznīca, vai kā aizkļūt līdz mākslas muzejam. Tas bija, vai es ticot kādiem augstākiem spēkiem. Mistiskas sakritības dēļ man taisni stundu centrā bija jāgaida, lai satiktu biedrus, tāpēc nepasūtīju meiteni (tā ap gadiem 26) tālāk ar pilnīgi loģisko atbildi “mana ticība ir tikai mana darīšana”. Tā vietā pieņēmu sev piedāvāto spēli bez nosaukuma. Bet, ja nosaukums būtu jādod, tad tas varētu būt “Kristus kārdinājums”.
Nezinu, kā citiem, bet man reizes 7-9 ir nācies sastapties ar tamlīdzīgiem mēģinājumiem pievērst mani Jēzum. Es arī nezinu, kā citi cilvēki uz visu to demagoģiju reaģē. Droši vien viena daļa nekavējoties iet prom, vēl kāda piekrītoši uzklausa, ko fanātiskais kristietis cenšas iegalvot un pat apsolās aiziet uz kādu dievkalpojumam līdzīgu pasākumu, uz kuru, protams, pat nedomā ierasties. Es tam pieeju kā tādam sportam – t.i., cik sekmīgi spēšu pretoties viņu demagoģijai un palikt pilnīgi nesatricināmam savos uzskatos? Ne vienmēr tas ir izdevies par 100%. Turklāt parasti tie cilvēki reliģiska rakstura sarunai ir sagatavojušies, kamēr viņu izraudzītais upuris nebūt nē. Bet vispār man to fanātiķu parasti ir mazliet žēl. Viņi apgalvo, ka meklē vienīgo patiesību, bet paši ir tik aprobežoti, ka pat nepapūlas uzklausīt kādu, kurš saka, ka ticībai Dievam Bībele nav vajadzīga.
Mana saruna ar meiteni no Ungārijas pēc nepilnām 15 minūtēm beidzās ar to, ka viņa vienā brīdī vienkārši pamāja ar galvu un gāja prom. Un man pat bija žēl, ka viņa tik ātri padevās. Lai tas Dievs, kuram viņa tic, stāv viņai klāt!