Pelēkā suņa grāmata bija manu lasāmo grāmatu sarakstā jau stipri sen. Kas to vairs atceras – kāpēc? Bet ņēmu šo to no bibliotēkas un gribēju paķert vēl kaut ko, lai nav uzreiz atkal jāskrien atpakaļ, un pie reizes paīsināt savu nenormāli garo lasāmo grāmatu (78!) sarakstu.
Grāmatā ir septiņi stāsti, kā teikts, “Stāsti par atmiņām”. Domājot, ko par tiem lai saka, sapratu, ka šis ieraksts drīzāk būs paraugs, kā atsauksmes par grāmatām nevajag rakstīt.
Pirmais stāsts bija par dažādām sievietēm un viņu pārdomām, esot stāvoklī. Šķiet, visas sievietes ir viena otras mātes / meitas, bet tikpat labi arī nav. Nē, nu, gan jau ka ir, kāda tad stāstam citādi jēga?
Otrajā stāstā lasāmi sievietes dialogi ar savu psihoterapeitu. Galvenā varone atklājas ļoti lēni un ļoti pakāpeniski, pirms tam pamanoties mani kā lasītāju diezgan pamatīgi sakaitināt ar savu tupismu. Biju spiests ņemt vairākas pauzes, lai pievarētu šo apmēram 20 lappušu gabaliņu. Ļoti krita uz nerviem.
Sāku noskaņoties, ka grāmatas lasīšana būs nevis izklaide, bet diezgan smags intelektuāls darbs.
Trešajā stāstā galvenais varonis raksta vēstules savam tēvam. Pilns ar nesvarīgiem un haotiskiem, citi laikam teiktu – liriskiem un emocionāli piesātinātiem – atmiņu fragmentiem. Tālāk puisis atzīst, ka esot nodūris sievieti. Vēl tālāk atzīst, ka neesot vis nodūris. Nu, kaut kāds idiots, goda vārds. Bet galu galā tēvs visdrīzāk nemaz neesot viņa tēvs, jo tēvs laikam ir kaut kāds Toļiks. Nē, nu, brīnišķīgi.
Ceturtais stāsts ir tik nenormāli savārstīts, oi, sorry, poētiskām frāzēm bagātināts, ka to lasīt vienkārši nebija iespējams. Laidu acis pāri lapām pa diagonāli un manā galvā spēja aizķerties vien atsevišķi vārdi bez jelkāda kopsakara. Vizuālo maņu atsvaidzināja vien dzejoļi (?), kas bija tikpat nesakarīgi kā pārējais teksts, tikai sarakstīts šaurākās rindkopās un kursīvā. Man nav ne jausmas, par ko tas stāsts bija.
Piektais stāsts atkal sākas ar 23. martu, diez, kāpēc autorei tik ļoti patīk šis datums? Tajā kāds vīrietis ienāk vecotēva mājā, piekārto to un gremdējas atmiņās par vecotēvu un vecomāti. Jūs droši vien domājiet, ka es nemāku rakstīt vectēvs vai vecaistēvs, bet nē, grāmatā tiešām ir vecotēvs un vecomāte. Nekad dzīvē neesmu tādus vārdus lasījis vai dzirdējis, bet gan jau noteikti kaut kur tieši tā arī saka. Jā, bet par stāstu. Tajā atkal ir 23. marts, mājā ienāk vīrietis un gremdējas atmiņās par vecotēvu. Tad atkal ir 23. marts, atkal mājā ienāk tas vīrietis un atkal to pašu. Un tad atkal. Un atkal. Nezin cik reizes. Kāds sakars? Ko autore ar to gribēja pateikt? Nezinu. Nav ne mazākās nojautas. Bet šo stāstu vismaz varēja lasīt un kaut cik pat baudīt atšķirībā no viena otra cita.
Sestais stāsts ir par sievieti, kas it kā ir par vecu, lai ietu kafejnīcā dzert burbuļtēju, tomēr to dara. Viņa jūtas vientuļa un apskauž kafūzī esošās meitenes. Tāpat viņa gremdējas atmiņās un to iespaidā zvana vecai draudzenei un bijušajam puisim, kurš, izrādās, negribot ar viņu seksu.
Es sapratu, ka autorei vienkārši ir tāds stils. Stāsts nedrīkst, nu, nē, nu, ne par ko un nekādā gadījumā nedrīkst būt skaisti hronoloģisks un sakarīgs. Kā Čehovam. Nē, tas būtu drausmīgi vecmodīgi un to neviens mūsdienās nevarētu saprast! Stāstam jābūt iespējami mīklainam. Obligāts stāsta nosacījums ir uzrakstīt to tā, lai kaut ko var saprast vienīgi beigās. Varbūt. Ja lasītājs ir nokaitināts pirms ticis līdz beigām, tad tas ir neinteliģents plebejs, kas Belševicas literatūrai vēl nav garīgi nobriedis. Īsts lasītājs ir rāms. Ar vēlīgu smaidu viņš kopā ar stāsta varoņiem ceļo no lappuses uz lappusi un saprot, ka stāstu lasīšana ir mīklu minēšana. Viņš min autores ieceres un stāstu beigās gandarīts secina, ka atkal ir negaidīti pārsteigts. Beigās viņš darbu iesaka visiem pēc kārtas, jo taču latviešu autore un latviešu izdevniecība, galu galā, ja kaut ko nesaprata, tad taču pats vien vainīgs, bet grāmatas kvalitāte ir pilnīgi neapšaubāma.
Cerēju, ka labākais būs pietaupīts beigām, un ķēros pie septītā stāsta. Tajā autore sāk stāstīt par stāstiem kā tādiem, kā tādu domājusi rakstīt un kāpēc, tad nejauši pārlec pie cilvēka mūža apceres, tad pie pīpēšanas, tad vīramātes, tad iemīlēšanās un tad drīz vien man noriebās šis, kā nodomāju, bezsakars un verbālais haoss, bet kaut kā tomēr līdz beigām aizmocīju. Aizdomājos, kāpēc lai ko tādu rakstītu? Man bija tikai viena versija. Tas ir, ja apsolīts kaut ko uzrakstīt kaut kādam satōrī el vē, kam jebkas būšot labs un brīva domas plūsma, ak, tas taču mākslinieciski un kā reiz īstenpiemēroti progresīvam diždomātāju kultūras portālam. Še, ņemiet!
Varbūt vajadzēja jau pašā sākumā norādīt, ka lasīšana pārsvarā iekrita tādos posmos, kad biju ļoti koncentrējies racionālam darbam. Tādos brīžos mēdzu būt diezgan neiecietīgs pret visu, ko nesaprotu.
Subjektīvais baudījums 2/10.