Nelielajā, 1990. gadā izdotajā un savulaik 30 kapeikas maksājušajā grāmatiņā ungāru poliglote esejiskā veidā dalījusies savās pārdomās par valodniecības jautājumiem. Autore raksta par personīgo pieredzi, valodu mācīšanos. Pauž savus uzskatus, ka, piemēram, valodas mācīties nekad nav par vēlu un ka skolās (tolaik) dominējošā metode – rakstveida tulkošana ir neefektīva. Autore atzīst, ka mācīt dzimto valodu ir ļoti sarežģīti, jo pārāk daudz kas šķiet pašsaprotams. Mazliet pastāstīts par japāņu valodu, ka tā ievērojami atšķiras atkarībā no cilvēka ranga, ar kuru tiek runāts, un valoda mēdz būt pat sievišķīga un vīrišķīga. Autore raksta arī par valodas degradāciju, svešvārdu importu, vienkāršošanos. Daudz ievērības ticis angļu valodai. Latīņu alfabētā ir pieci patskaņi, bet angļi lieto astoņpadsmit patskaņus.
Ir minēts diezgan daudz interesantu faktu, no kuriem lielākā daļa droši vien aizmirsīsies jau nākošajā dienā. Struktūra grāmatai ir tāda, ka šķiet, ka tā uzrakstīta vienā paņēmienā, kas gan apjoma dēļ nav iespējams. Dalījuma pa nodaļām nav, tomēr rakstīts ir diezgan strukturēti. Ja sākts runāt par valodu apguvi, tad par to labu laiku būs rakstīts un vēlāk autore pie tā paša temata neatgriezīsies.
Kopumā gana laba grāmatiņa redzesloka paplašināšanai. Brīžiem tomēr lasīju ar zināmu piespiešanos, jo ne viss likās interesants. Tāpēc subjektīvais baudījums 6/10.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #207 (15.07.-21.07.) | BALTAIS RUNCIS