Nejauši uzgāju viena vai vairāku entuziastu aizraušanos internetā ar Latvijas karoga zaimošanu.
Gribēju uzrakstīt iesniegumu un Google meklēju kam. Tad uzgāju, ka Drošības policija par to ir beigusi kriminālprocesu būtībā ne ar ko.
Tā kā attiecīgais ieraksts ar zīmējumu nebūt nav noslēpts arhīvos un to turpina popularizēt, jautājums no manas puses, vairs nezinu, kam – tad tā arī viss paliek un Latvijas karogu drīkst visādos veidos ķengāt, kā vien cilvēks vēlas, ja vien tu gadījumā neesi J.Osipovs?
Es šajā situācijā vairs nudien nezinu, kā rīkoties. Rakstīt iesniegumu iekšlietu ministram, vērst plašsaziņas līdzekļu uzmanību uz radušos situāciju vai klusēt, cerot, ka viss norims pats no sevis?
Piebilde
Pa šo laiku sanācis noskaidrot, ka ķengājošā attēla autors esot Didzis Melbiksis. Tas pats, par kuru Pietiek pirms vairākām dienām bija rakstīts šādi:
Nesen Stokholmas Ekonomikas augstskolā norisinājās „QUO Tu Domā?” diskusija par to, vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi (turpmāk – imigranti. Bēgļa statuss tiem Latvijā vēl nav piešķirts). (..)
Viens no debatētājiem, Didzis Melbiksis, sacīja, un es citēju: „Zviedrijā slepkavības praktiski vispār nenotiek un izvarošanas ir daudz mazāk nekā Latvijā… Ja Jūs gribat dzīvot mierīgāk, pārcelieties uz Zviedriju.” (..)
Šeit gan jāsaka, ka, iespējams, debatētājs nerēķinājās ar to, ka kādam no auditorijas ir zināmi fakti, kas atspēko viņa melus. (..)
Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības biroja datiem 2012.gadā Zviedrija ieņēma pirmo vietu Eiropā pēc policijā reģistrētiem izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tomēr šie ir tikai reģistrētie gadījumi, un patiesais skaitlis nav zināms. Tālākai atspēkošanai būtu jācitē praktiski viss raksts.
Mani personīgi ne īpaši satrauc dažādu plānprātiņu uzskati, izrunāšanās un varbūt pat rīcība, ja tā neskar mani pašu. Bet mani nopietni satrauc, ka Didzītis drīkst visu, bet Jevgeņijs par būtībā tieši to pašu atraujas pēc pilnas programmas. Te vairs nav viens likums un viena taisnība visiem. Tas ir autoritārisms, kurš darbojas pēc principa – dodiet cilvēku, pantu atradīsim. Tādā iekārtā mēs kā indivīdi nekad nevaram būt droši, ka rīt neatnāks pakaļ mums pašiem.
However, police procedures and legal definitions vary widely across countries, which makes it difficult to compare rape statistics. For example, Sweden reformed its sex crime legislation and made the legal definition of rape much wider in 2005, which largely explains a significant increase in the number of reported rapes in the ten-year period of 2004-2013. The Swedish police also record each instance of sexual violence in every case separately, leading to an inflated number of cases compared to other countries.
Īsti neticas, ka šī paplašinātā definīcija ir norāvusi Zviedriju no pirmās līdz pēdējai vietai Eiropā. Protams, to varētu izvērtēt daudz precīzāk, bet tad jāiedziļinās statistikas datos un jāveic aprēķini. Man personīgi tādas ievērojamas intereses nav, jo šis stāsts nebūt nav par Zviedriju.
Jāpierod, Latvijā visiem uz visu ir nospļauties, izņemot, ja par sarosīšanos kāds kādam maksā. Es domāju, ka esot kailam un aptinoties ar Latvijas karogu un noskrienot pa centru, diez vai tas kādu uztrauktu, ja no tā nevarētu uztaisīt kādu poltisku reportāžu, vai netiktu fiziski uzskriets virsū pašaldības policistam. 🙂
Nu, nu. Visi ietver arī tevi un mani. Es uzrakstīju ierakstu, tu iekomentēji. Un vismaz man grīda nav piespļaudīta 🙂
Pamēģini iedarbināt valsts mehānismu šī jautājuma risināšanai, lūk tad ieraudzīsi patiesu vienaldzību no valsts kalpiem. 🙂
Es esmu gana daudz piedzīvojis, strādājot valsts iestādē un gana daudz izklaidējies, rakstot visādus iesniegumus. Šī ir precīzi pirmā reize, kad pat teorētiski nezinu, ko iesākt. Te nav runas par vienaldzību, bet par visai nejēdzīgo sistēmu, ka DP neviens nepārrauga.
DP tāpat kā SAB faktiski ir ļoti autonomas valsts institūcijas. Bet par karoga zaimošanu tak paredzēta atbildība Krimināllikumā un lietu var ierosināt prokuratūra.