Kāpēc neglabāt visu naudu bankā

Principā naudu glabāt bankā ir samērā droši. Zagļi mājās naudas zutni neatradīs, jo tāda nemaz nav. Ja gadīsies pazaudēt bankas karti, to varēs nobloķēt, turklāt to aizsargā PIN kods utt. Iztērēt bankas kartei piesaistītu naudu ir sarežģītāk nekā skaidru naudu, nedaudz var paglābt dienas limits. Bet nevajag aizmirst arī par ēnas pusēm.

Nauda bankā nozīmē, ka savus esošos līdzekļus tu esi atdevis paglabāt kādam citam. Praktiski tev tās naudas nav. Tu to principā vari dabūt, bet nauda bankā nozīmē, ka naudas tev nav. Tu to esi aizdevis. To nevajag aizmirst.

• Reizēm vajag tikt pie lielākas naudas summas. Bet bankas kartei ir noņemamās summas dienas limits. Tad jāiet uz banku un jāizņem nauda no turienes. Tas ir salīdzinoši dārgi, jo banka ieslēdz citu komisijas maksu. Kā arī, iespējams, ilgi un neērti, ja banka nav pa ceļam un jāpastāv rindā. Alternatīva būtu to lielāko summu izņemt no konta vairākās dienās pēc kārtas, bet tad atkal parādās jauna problēma.
• Kartes mēneša limits. Piemēram, Swedbank standarta maksājumu kartes mēneša limits ir nieka 715 EUR mēnesī. Pēc tam ieslēdzas 0.2% no izņemtās summas.
• Vēl viena alternatīva ir pēc iespējas izmantot bezskaidrās naudas norēķinus, maksāt ar karti. Tas, cik novērots, nereti aizņem vairāk laika nekā norēķinoties skaidrā naudā, ne visur ir iespējams, kā arī reizēm pieviļ tehniskie risinājumi. Turklāt banka par katru šādu transakciju no pārdevēja iekasē naudiņu. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ šur un tur ar karti norēķināties nav un nebūs iespējams. Bet nevajag vainot mazāk turīgos pārdevējus par nevēlēšanos maksāt bankai apgrozījuma nodokli. Tieši otrādi. Ja iepērkos nelielā veikalā, noteikti centīšos maksāt skaidrā naudā, lai tā pārdevējam ir izdevīgāk. Ja komersantam nav jāmaksā bankai apgrozījuma nodoklis, viņš var atļauties turēt zemākas cenas, kas ir izdevīgāk man pašam.
• Norēķinoties ar karti, zināmā mērā tiek apdraudēts personas privātums. Redzot, kuros veikalos un par kādām summām cilvēks iepērkas, var uzzīmēt daudz maz precīzu ainu par viņu pašu. Varbūt tas arī nav nekas briesmīgs, bet kāpēc man dāvināt šādu iespēju milzīgam komersantam? Es pats ikdienā strādāju ar sensitīviem personu datiem. Es redzu, cik daudzi cilvēki personu datiem var piekļūt un cik salīdzinoši vienkārši tas mēdz būt. Ja kāds no IT darbiniekiem vienkārši nokopē datu bāzi vai atklāj, kā apiet auditācijas pierakstus, būs ārkārtīgi sarežģīti konstatēt un pierādīt noplūdi. Lielākais apdraudējums, protams, ir cilvēciskais faktors. Jo lielāka organizācija, jo vairāk cilvēku teorētiski var piekļūt uzglabātajiem datiem. Man kā apstrādājamo datu subjektam nebūs ne jausmas, kas patiesībā manus datus pēta un ar kādiem nolūkiem. Es zinu, ka var vērsties ar informācijas pieprasījumu par savu personas datu izmantojumu pie iestādēm. Zinu arī, cik neprecīza šī informācija nereti ir.
• Reāli naudiņa bankā nozīmē pilnīgu atkarību no internetbankas, bankomāta vai bankas karšu darījumu apstrādes sistēmas. Tehnoloģijas nekad nestrādā nevainojami bez pārtraukumiem. Ir gadījies pieredzēt gan internetbankas nedarbošanos, gan nespēju norēķināties ar karti tehnisku iemeslu dēļ, gan arī bankomāta nestrādāšanu. Bet, ja nu steidzami vajag naudu, kaut vai nieka 10 EUR, ko tad? Teorētiska alternatīva, protams, ir fizisku personu apkalpošana bankas filiālē, bet, ja ilgstoši nedarbosies kāda no pirmajām trim iespējām, rindas būs milzīgas, turklāt jārēķinās ar papildus komisijas maksu.
• Mēs esam pieraduši, ka pie naudas, kas atrodas bankas valdījumā, varam tikt praktiski vienmēr, lai arī ar zināmiem ierobežojumiem. Bet šis komforts nemaz nav tik pašsaprotama iespēja. Ne pārāk sen Krājbanka aizgāja pa skuju taku. Bija panika pie bankomātiem, nevarēja izņemt visu nepieciešamo naudiņu no bankomāta uzreiz. Ja bankā bija naudiņas tā pavairāk, visu pat atgūt neizdevās. Lielākajai daļai bankas klientu šis piedzīvojums radīja tikai lielas neērtības un daudz stresa. Ja kāds uzskata, ka nekas tāds atkārtoties vairs nevar, tad viņš ir naivs optimists.
• Var gadīties arī, ka krīzi piedzīvo nevis viena banka vien, bet vairākas uzreiz. Līdzīgi pirms nieka nepilniem diviem gadiem bija Kiprā. Rezultātā tika maksimāli apgrūtinātas cilvēku iespējas tikt pie viņu pašu naudas. Daļa naudas tika vienkārši nacionalizēta, citiem vārdiem sakot, nozagta. Domājiet, ka pie mums jau nu gan nekad nekas tāds nevar atgadīties?
• Visbeidzot, situācija X. Karš, okupācija, zaļie cilvēciņi. Cerams, ka nepiedzīvosim, bet nereāli tas nav. Šādā gadījumā vajadzība pēc skaidrās naudas būs uzreiz un milzīga. Tikai bankomāti, visticamāk, nedarbosies, karšu transakcijas un banku filiāles – ej nu sazini. Viens no pirmajiem Krimas okupācijas efektiem bija skaidrās naudas izņemšanas ierobežojums bankomātos. Pēc kāda laika Ukrainas bankas vispār pārstāja darboties Krimas teritorijā. Vietējiem miermīlīgajiem iedzīvotājiem tas ir murgs.

Es, protams, neaicinu krist galējībās un izvākt no konta pēdējo centu. Tas jāskatās atkarībā no ienākumu / uzkrājumu daudzuma, ikdienas vajadzībām, maksājumu lieluma utt. Bet daļa naudas būtu jāpatur arī uz rokas. Tā drošāk.