Nezinu, vai kāds šo rindu lasītājs nezina, ko saīsina burti JRT, bet, ja arī kāds tomēr atrodas, tad atvainojos par saīsinājuma neatšifrēšanu, jo tālāk lasīt viņam tāpat nebūs vērts.
Grāmatā ir 11 atmiņu stāsti par un ap ēku Lāčplēša ielā 25.
- Alvis Hermanis aprakstījis teātra tapšanu.
- Elita Kļaviņa savu ienākšanu teātrī un emocionālus mirkļus.
- Kaspars Znotiņš reizēm šo to hronikas veidā pierakstījis uz “Skolotājs Jāps un klase” tāfeles un atšifrē tur iekodētos notikumus.
- Gundega Palma pavisam īsi par to, kā ienāca teātrī un par vienu otru izrādi.
- Guna Zariņa stāsta, šķiet, par visu, bet visvairāk par lidošanu, arī sapņos.
- Lakoniskākais ir Gundars Āboliņš, kurš pusotrā lappusē apraksta kā un kāpēc trīs reizes uzsācis darbu Lāčplēša ielā 25.
- Vilis Daudziņš ir garākais un interesantākais, jo raksta pamatīgi gan par savu sākumu teātrī, gan par katru izrādi un daudz ko vēl.
- Sandra Kļaviņa pārpublicējusi pirms desmit gadiem sarakstītas piezīmes un komentē tās no mūsdienu skatu punkta.
- Baiba Broka par jokiem teātrī, savām izrādēm, negatīviem režisora vērtējumiem, aktiera atdevi darbam.
- Elīna Adamaite par darbiem teātra izrāžu organizēšanā ārvalstīs, grūtībām un kurioziem.
- Andris Keišs savu stāstījumu strukturējis pa telpām, bet aizraujoši stāsta par visu.
Visvairāk man patika Viļa Daudziņa, Andra Keiša un Alvja Hermaņa stāsti. Pārējie – kā nu kurš, daži bija interesanti, citi ne ļoti. Ir diezgan daudz attēlu, liela daļa no iekšējām ballītēm.
Man bija grūti atrauties no grāmatas. No sākuma negribēju skaitīt, bet vēlāk tomēr paņēmu izrāžu sarakstu līdz 2023. gadam un saskaitīju klātienē redzētās (dažas esmu redzējis tikai ekrānā). Sanāca simtpiecas. Reizēm man šķiet, ka stāsti par izrāžu tapšanu vai to dzīvi varētu būt interesantāki par vienu otru izrādi. Tomēr grāmatā galvenais akcents ir uz ēku.
Grāmata ir rakstīta pirms rekonstrukcijas pabeigšanas. Žēl, labprāt būtu uzzinājis tur strādājošo viedokli par rekonstrukcijas rezultātu. Man kā skatītājam pārbūvētajā ēkā ir neveikla sajūta. Pat Tabakas fabrika šķita intuitīvi saprotamāka. Kāpēc vajadzēja aizvērt vēsturisko ieeju? Tā bija veca, skaista un cienījama, nevar ne salīdzināt ar šaurām, rotējošām lielveikala durvīm. Tālāk – ieeju iekšā, bet kur doties? Pa labi, pa kreisi, augšā? Es tā nesen devos iekšā, priekšā burzma, aizgāju pa labi. Kad jau biju apsēdies zālē, īsi pirms izrādes sākuma pie manis atskrēja pikta tante no administrācijas un pratināja, kāpēc es neesot biļeti noskenējis? Kādreiz pārbaudīja biļetes tieši pirms došanās zālē un tādu pārpratumu nebija. Briesmīgākā vieta man tomēr šķiet garderobe. Tā ir būtiski sašaurināta, lai iegūtu vietu kafejnīcai, un, kā droši vien katrs apmeklētājs arvien no jauna noskaidro, tagad vairs nevar vienkārši doties pēc mēteļa, iedodot kādam no personāla savu numuriņu. Ja mētelis nebūs personālam tieši aiz muguras, tiksi sūtīts pie cita garderobista. Ja, nedod Dievs, kādreiz vajadzēs no teātra ēkas evakuēties, cilvēki pie garderobes tiks sabradāti.
Gan jau katrai dīvainajai pārmaiņai ir savs racionāls pamats, tomēr vecā ēka ar savu noplukušo skaistumu un vienkāršību mani uzrunāja daudz vairāk. Ļoti žēl, ja remonts tika veikts, domājot par skatītājiem. Man savukārt likās, ka viņiem tur aizkulisēs droši vien ir tik briesmīgi, ka mēs to pat nenojaušam, un tāpēc remontu tik ļoti vajadzēja.
Bet teātris jau pēc definīcijas ir tāda mainīga lieta un tur neko nevar darīt. Kādreiz tur centos iet uz gandrīz visu, ko rāda. Ilgu laiku kremta, ka neesmu gājis uz teātri ātrāk, jo šo to leģendāru tā arī nav sanācis redzēt. Bet varbūt es tolaik rādīto nemaz nebūtu sapratis. Varbūt es arī tagad vairs nesaprotu. Vairs nav tās sajūtas, ka, uz kaut ko neaizejot, iespējams, būsi ko vērtīgu palaidis garām. Tas noteikti ir individuāli, jo biļetes izpērkot momentā līdzīgi kā sensenos laikos. Te citēšu fragmentu no Alvja Hermaņa stāsta:
Mainās sabiedrība, mainās konteksti, tāpēc laiku pa laikam jāmeklē arī jauna teātra valoda – kā sazināties ar publiku. Vai tas vienmēr izdodas? Dažreiz jā, dažreiz nē. Viedokļi var būt subjektīvi un dažādi, bet profesionālā teātra mākslā galvenais kritērijs visos laikos ir bijis tikai viens un tas arī nekad nemainīsies – pārdoto biļešu skaits. Tik vienkārši. Jo tikai skatītāji zina, vai teātra valoda viņus uzrunā, vai ne.
Tā kā biļetes pērkot ļoti labi, tad tuvākajā laikā droši vien nekas daudz nemainīsies. Man kādreiz šķita, ka no teātra cilvēki gaida garīgu pamudinājumu, noturīgas vērtības un būt par patiesības salu laikā, kad visa pasaule palēnām jūk prātā. Tagad man vairs nav ne jausmas.
Sandra Kļaviņa savā stāstā bez īpaša izvērsuma minēja “sāpīgas un man nesaprotamas šķiršanās dažādu apstākļu dēļ”. Man šķiet, ka tas bija spēcīgs pagrieziena punkts jaunā virzienā. No vienas puses atbrīvo saujiņu cilvēku, bet pēc neilga laika turpina pieņemt citus, tajā skaitā jaunus, no kuriem daudzi aiziet paši dažādu iemeslu dēļ. Vai tur ar ētikas kompasu viss ir kārtībā? Bet, ja nav, tad ko no turienes ir vērts gaidīt?
Viņiem pašiem par sevi sanāktu spēcīga izrāde. Bet tas gan laikam nav iespējams.
Subjektīvais baudījums 8/10.