Skip to content

Kā es atklāju Pink Floyd

Parasti, strādājot pie remonta, klausos interneta radio. Tajā mēdz atskanēt dziesmas, ko parastās radio stacijas nespēlē. Reizēm uzreiz vajag pārslēgt uz nākošo dziesmu, bet citreiz gadās kaut kas tik skaists, ka metu visu pie malas un pētu telefonā, kas tur skan.

Viens tāds gabals, kas pievērsa manu uzmanību, bija High Hopes. Dzirdēju to pirmo reizi un uzreiz ieinteresējos, kas tas ir, kas to izpilda? Iemesli, kāpēc to nebiju agrāk dzirdējis, no sākuma šķita diezgan skaidri. Dziesmas noskaņa ir patālu no priecīgas un tā ir pārāk gara radio formātam. Tomēr tai ir izveidota radio versija pieklājīgu piecu minūšu garumā, tāpēc mana versija īsti neder.

Neesmu agrāk īpaši interesējies par Pink Floyd. Kādreiz biju noklausījies šausmīgi slaveno The Dark Side of the Moon, jo esot briesmīgi labs, bezmaz revolucionārs un stabili puse dzīves palaista garām, ja to neklausoties. Man gadījumā – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.

Vēl ir praktiski neiespējami izvairīties no pārāk, pārāk daudz reižu atskaņotā, visnotaļ primitīvā Another Brick in the Wall. Nezinu, kā citur pasaulē, bet Latvijā tā droši vien ir zināmākā viņu dziesma. Ar gadiem man tā krīt uz nerviem aizvien vairāk.

Bija dzirdētas Money un Time. Bet ne viena, ne otra nav tāda, ko man gribētos regulāri klausīties. Hey You gan man patika.

Bet reizēm paralēli darbam klausos nevis to, kas pagadās, bet veselus albumus no viena izpildītāja. Tā arī kādudien pievērsos Pink Floyd. Liku vienu studijas albumu pēc otra hronoloģiskā secībā.

Pēc kāda laika man palika grūti strādāt. Tāpēc, ka mūzika bija pārāk laba. Gribējās to klausīties, papētīt vairāk. Noteikti neko tādu nebiju gaidījis.

Nevaru teikt, ka The Dark Side of the Moon man tagad ļoti patīk, bet sapratu ko svarīgu. Pink Floyd ir grūti klausīties radio formātā, kad intensīvi mainās izpildītāji. Bet, ja paņem albumu un klausās to no sākuma līdz beigām, tad izdodas notvert kopējo noskaņu un katra dziesma atveras citādāk.

Pie reizes guvu īsu ieskatu par progresīvā roka vēsturē. Būtībā bītli parāva slūžas vaļā dažādiem eksperimentiem mūzikā. Tas ātri kļuva masveidīgi. Bet, gadiem ritot, cilvēki sagura no eksperimentālajiem opusiem. Toni aizvien vairāk noteica dažas lielās ierakstu kompānijas, kas uz tādiem nekomerciāliem projektiem vairs diez ko neparakstījās. Pink Floyd brīnumainā kārtā pamanījās izdzīvot.

Turklāt lielā mērā var runāt par trim dažādiem Pink Floyd. Bija Sida Bareta vilcējspēka periods. Viņu nomainīja Rodžers Voterss. Turpināja un, šķiet, var teikt arī – noslēdza Deivids Gilmors.

Savu favorītposmu man grūti izvēlēties. Vispārīgi runājot, mēdz būt dziesmas, kas, šķiet, nevar un nevar beigties, jo izpildītājiem ļoti gribas zīmēties ar savu varēšanu – kam ar dziedātprasmi, kam ar ģitāras zāģēšanu vai cita instrumenta intensīvu mocīšanu.

Tas, kas man ļoti patīk Pink Floyd, ir zīmēšanās nejūtamība. Dziesmas mēdz būt neierasti garas, bet tās neliekas izstieptas. Nezinu, kā to izskaidrot, bet Gilmora ģitāru klausoties, man liekas, ka laiks rit citādāk.

Ar vienu aci paskatījos arī kādu pavecu koncertu. Gilmors nevis lēkāja un ārdījās, bet bija gandrīz nekustīgs. Nesapratu, kāpēc cilvēkiem Pink Floyd patīk. Vai tiešām tikai mūzikas dēļ? Tā nemēdz būt.

Reiz biju dzirdējis, ka kāds no Pink Floyd esot liels rusofils, tad man šķita, ka to grupu vēl jo vairāk nav vērts klausīties. Bet būtībā ir tieši otrādi. Par rusofilu varētu dēvēt Rodžeru Votersu, kurš savā laikā no Pink Floyd aizgāja ar palielu skandālu. Puisis bija iedomājies, ka Pink Floyd – tas ir viņš pats, un jāaiziet būtu visiem pārējiem. Bez juristiem tur netika galā.

Pēdējā Pink Floyd dziesma ir tieši Ukrainas atbalstam. Un, maigi izsakoties, Gilmoram ar Votersu ir viedokļu atšķirības dažādos jautājumos.

Galu galā Pink Floyd pieredze man izvērtās interesantā piedzīvojumā. Nezinu, cik bieži to klausīšos turpmāk, bet savu reizi noteikti.

2 thoughts on “Kā es atklāju Pink Floyd”

  1. Prieks, ka vēl kāds ir atklājis Pink Floyd pasauli! Lai arī mana muzikālā gaume laika gaitā ir klejojusi no The Prodigy līdz Nirvana un tālāk pie Sepultura un Mayhem, Pink Floyd vienmēr ir bijis aktuāls un klausīts. Another brick in the wall un Money laikam ir vienīgās dziesmas, kuras klausos nelabprāt, jo pārāk nospēlētas. Nu Bareta periodu arī ne visai saprotu, tas Pink Floyd, ko mīlu, man sākas principā ar Meddle. Par Another brick in the wall ir tāds stāsts: esošajā versijā tai dziesmai vispār nebija jābūt, bet ierakstu kompānija esot izmisīgi lūgusies, lai The Wall albumā viņi iekļautu vismaz vienu normālu dziesmu, kas varētu kļūt par radiohītu. Tad nu izvēle arī krita uz Another brick in the wall, kurš tika apzināti uztaisīts tik komerciāls un radio draudzīgs, cik nu vien viņiem tas šķita iespējams. Un komerciālie panākumi šim singlam patiešām bija milzīgi.

    1. Paldies, stāstu par Another brick in the wall nezināju, bet tas visu ļoti saliek pa plauktiņiem. Bareta periods man kaut kā neuztveras. Nekas īsti atmiņā no tā nepaliek. Bet es to drīzāk norakstu uz sliktu klausīšanos.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *