Biju lasījis, ka The Tree esot Džona Faulza (Kolekcionāra, Burvja u.c. darbu autora) autobiogrāfiska grāmata. Nebiju īpaši plānojis lasīt, bet, kad ieraudzīju, ka varu pie tās tikt, nolēmu pārlaist acis.
The Tree ir pagara intelektuāla eseja ar koku kā vienojošu elementu. Autors, lai atklātu tēmu, tajā mazliet stāsta arī par savu pieredzi un bērnību, kādēļ tā nodēvēta par autobiogrāfisku. Bet tā nav nekāda autobiogrāfija. Tas ir intelektuāls ceļojums neparastā virzienā.
Autora tēvs ļoti kopis savu mazītiņo dārzu. Tajā bijuši ārkārtīgi aprūpēti augļu koki. Autora tēvs zinājis pat kura ir pareizākā augļu ievākšanas diena gadā.
Viņiem bijis kaimiņš, kurš aiz bēdām par sievas nāvi, galīgi palaidies un dārzu palaidis pašplūsmā. Pārējie kaimiņi no dārza nekopēja pakāpeniski novērsušies, jo tā taču nevar! Bet jaunais Džons reiz ieraudzījis nekoptajā dārzā turienei neparasto zīdasti un bijis sajūsmināts.
Daudzus gadus vēlāk Džonam pašam bijis dārzs. Pilnīgs pretstats tēva dārzam un varbūt to nemaz nevarētu saukt par dārzu. Grāmatā autors stāsta kāpēc tā varētu būt bijis no tēva puses un kāpēc tā ir no viņa puses. Tālāk vairāki citāti manā ne īpaši veiklajā tulkojumā. Atvainojos, ka gari, bet man tie patika, grāmatu latviešu valodā diez vai kādreiz kāds tulkos, un man pašam tieši šie citāti par grāmatu pateiks daudz vairāk nekā jebkas ko es te pats par to varētu uzrakstīt.
To, kas viņam riebās, es dievināju. Mani pašu “augļu dārzi” bija pamesti Anglijas rietumu un vēlāk arī Francijas meži. Es joprojām audzēju dažus no sava tēva mīļākajiem āboliem, piemēram, Džeimss Grīvzs, un dažus no saviem, piemēram, Pipinu karali, bet es tos nekopju pareizi, un man nav attaisnojuma, jo tēvs man iemācīja šīs mākslas pamatus. Tomēr tagad es redzu, ka mūsu ļoti dažādās attieksmes ir tas pats fenomens, no viena un tā paša koka. Viņa nevēlēšanās tikt aizkustinātam no tā, kas dabā aizkustināja mani, iespējams, lielā mērā bija viņa paša izvēle, bet tā funkcija (ko, protams, nesapratu) bija ļoti līdzīga tam, ko apgriešana dara jauniem augļu kokiem, tas ir, vada to augšanu un nosaka to nākotni.
Izskatās, ka mākslinieciski veiksmīgi vecāki ļoti reti laiž pasaulē tikpat veiksmīgus dēlus un meitas, un man ir aizdomas, ka dziņa radīt, kam vienmēr daļēji jābūt arī vajadzībai izvairīties no ikdienas realitātes, ir labāk izkopta, neskatoties uz mūsdienu izglītības teoriju – nevis līdzjūtīgā un “radošā” bērnības vidē, bet tieši pretējā, apcērpot un ierobežojot dabisko instinktu. Deviņas desmitdaļas visas mākslinieciskās jaunrades gūst enerģiju no apspiešanas un sublimācijas un tas pilnībā atbilst Freida definīcijai. Tas, ka man vajadzēja tik ļoti atšķirties no tēva, ir ne jau Edipa vainas dēļ, bet gan veselīgs, dabisks process, tāpat kā vesela koka zari necenšas ielauzties otra teritorijā. Koka bioķīmiskās un gaismas jūtīgās sistēmas novērš bezjēdzīgo un resursus tērējošo invāziju cita zara aizņemtā vietā. Fakts, ka divi zari aug gažādos virzienos nenozīmē, ka tiem nav tas pats augšanas mehānisms un tie paši pamatprincipi.
(..)
Evolūcija ir pārvērtusi cilvēku par izteikti izolētu radību, kas pasauli redz ne tikai antropocentriski, bet arī kā atsevišķas vienības, atspoguļojot veidu, kā mums pašiem par sevi tīk domāt. Gandrīz visa mūsu māksla pirms impresionistiem noliedz mūsu mīlestību pret skaidri noteiktām robežām, noteiktām vienībām, individuālām lietām, kas atbrīvotas no mulsinošā fona. Šī spēja atdalīt objektu no tā apkārtnes un likt mums koncentrēties tieši uz to ir netiešs kritērijs visos mūsu spriedumos par vizuālās mākslas reālistiskāko pusi un ļoti līdzīgs, ja ne identisks princips, tam, ko sagaidām no tādiem optiskiem instrumentiem kā mikroskopi un teleskopi – palielināt, koncentrēt fokusu, lai labāk atšķirtu, lai izdalītu no kopas. Liela daļa zinātnes veltīta šim pašam mērķim: piešķirt īpašus nosaukumus, izskaidrojot noteiktus mehānismus un mijiedarbības, īsi sakot, tā šķirošanai un sakārtošanai, kas izskatās neatšķirams viens no otra. Pat vienkāršākās zināšanas par ziedu vai koku nosaukumiem un īpašībām uzsāk šo atšķiršanas vai individualizācijas procesu un novērš mūs par soli prom no pilnīgas realitātes uz antropocentrismu, proti, tas darbojas kā garīgs kameras skatu meklētāja ekvivalents. Tas iznīcina vai ierobežo spējas redzēt, novērtēt un izjust. Un tas ir rūgts Upsalas koka zināšanu auglis.
Tas arī liek uzdot ļoti nozīmīgus jautājumus par to robežu realitāti, ko mēs uzskatām, ka redzam. Mežā, vismaz vasarā, parasti nav iespējams atšķirt kāda koka faktisko vizuālo “robežu”. Mēs jūtam, vai domājam, ka jūtam koku kā indivīdu, kad tas stāv atsevišķi kā mēs, bet evolūcija nebija paredzējusi kokiem augt atsevišķi. Daudz vairāk nekā mēs paši viņi ir sociāli radījumi, un ne vairāk dabiski kā izolēti īpatņi nekā cilvēks ir jūrnieks vai mūks vientuļnieks. Viņu sabiedrība savukārt rada vai atbalsta citas sabiedrības – augus, kukaiņus, putnus, zīdītājus, mikroorganismus, kuras mēs atkal varam izvēlēties izolēt un atdalīt, bet kuras nepaliek mazāk par ideālu veselumu.
(..)
Kāds pratinātājs reiz mani apsūdzēja par nepietiekamu ticību – ja es patiesi tik nopietni izjūtu šo jautājumu, tad man būtu par to vairāk jāraksta. Bet tas, ko es visvairāk gūstu no dabas, nav ar vārdiem aprakstāms. Ja es to mēģinu verbāli aprakstīt, tas uzreiz mani ieliek vienā plauktiņā ar nosaukumu devējiem un tiem, kas grib, lai daba pieder viņiem; tas ir, aprakstīšana mani atšķir no tā, ko man visvairāk vajag apgūt. Tas ir tieši tāpat kā atomfizikā, kur jau pati novērošana izraisa izmaiņas tajā, kas tiek novērots, tikai šeit tas slēpjas mēģinājumos aprakstīt novēroto. Mēģināt ko tādu attēlot ir kā aprakstīt neaprakstāmo. Tā vienīgā jēga var būt glaimot aprakstītāja pašapziņai, kā to var sāpīgi vērot daudzu sentimentālāko dabas vēstures rakstnieku darbos.
(..)
Es nokritu uz ceļiem veidā, kāds būtu pazīstams visiem botāniķiem. Lai būtu drošs, es identificēju ar profesoriem Klephemu, Tutinu un Verburgu rokās (Britu Flora), es mērīju, es fotografēju, es izpētīju, kur atrodos kartē vēlāku atsauču vajadzībām. Es biju satraukts un ļoti laimīgs, cilvēks vienmēr atceras pirmos sevis atrastos retumus. Kad pēc piecām minūtēm sieva mani beidzot (citas sievietes nav vienīgais laulības pārkāpšanas veids) aizvilka prom, es sajutu ko dīvainu. Es sapratu, ka nemaz neesmu redzējis tos trīs augus mūsu atrastajā mazajā kolonijā.
Neskatoties uz visu identificēšanu, mērīšanu, fotografēšanu, man izdevās to piedzīvot sava veida tagadnes pagātnē, kaut arī tobrīd fiziski tur skatījos. Ja man būtu bijusi drosme un manai sievai pacietība, es būtu lūdzis viņai pagriezties un braukt atpakaļ, jo es zināju, ka esmu tikko iekritis sensenā slazdā. Ne tikai pārāk maz zināšanu, rada neziņu, to paveic arī pārāk daudz zināšanu vai vēlme iegūt par daudz.
Kaut kas dabas būtībā, tās klātbūtnē, tās šķietamajā nepastāvībā, tās radošajā nemierā un slēptajā potenciālā cieši sasaucas ar mežoni vai zaļo cilvēku mūsu psihē un tas parādās kolīdz tiek atmesta automātiska pagātne un vienīgi klasificējamu lietu uztvere. “Tas” un “tad” pievelk viens otru. Ja tas ir tas, tad tas bija tad; ja tas bija tad, tad tas bija tas. Mūs trūkst ticības tagadnei, šim mirklim, tam, ko šobrīd redzam, jo mūsu kultūra mums māca uzticēties vienīgi ziņojumiem, publiski noformētiem, rediģētiem skaidri mākslinieciskā vai skaidri zinātniskā veidā. Viena no nozīmīgākajām dabas mācībām ir, ka daba savā būtībā tam pretojas. Tā gaida, lai mēs to saskatītu citādāk – tās individuālo tagadību no mūsu individuālās tagadības.
Tagad es tuvojos lielāko briesmu būtībai bagātajā mantojumā, ko mums atstājis Linnejs un citi zinātņu pamatlicēji jeb, precīzāk sakot, tam, ko atstājusi lēcienveida evolūcija rīku izgudrošanā. Visi rīki no vienkāršākā vārda līdz sarežģītākajai visuma zondei ir dabas pirmssākumu un realitātes traucētāji un pārkārtotāji – pēc definīcijas “mehāniski instrumenti darbam ar kaut ko”. Tas, ko viņi ir izdarījuši, un man ir aizdomas, tieši proporcionāli mūsu arvien pieaugošajai atkarībai no viņiem, ir pieradināt mūs pie jēgas: meklēt jēgu visam, kas ir gan ārpus mums, gan mūsos pašos visā ko darām – meklēt ārpasaules izskaidrojumu ar jēgu, attaisnot mūsu meklējumus ar jēgu. Visos mūsu dzīves aspektos ir iefiltrējusies atkarība no iemesla, funkcijas, saskaitāma daudzuma meklējumiem – un kļuvusi par sinonīmu priekam. Modernā elles versija ir bezjēdzība.
Šajā ziņā īpaši cieš daba, un mūsu vienaldzība un naidīgums pret to ir cieši saistīts ar faktu, ka tās vienīgais mērķis, šķiet, ir būt un izdzīvot. Mēs varam domāt, ka tas ietver visu dzīvo eksistenci, ieskaitot mūsu pašu, un tā galu galā tai ir jābūt, bet mēs jau sen esam pārstājuši būt apmierināti ar tik abstraktu motīvu. Zinātnieks pamatoti teiktu, ka jebkura forma un uzvedība dabā ir ļoti mērķtiecīga, vai īpaši veidota, lai izdzīvotu. Bet lielākā daļa no šī funkcionālā mērķa ir paslēpta nezinātniekam, neatšifrējama; un milzīgā dabas daudzveidība, šķiet, neko neslēpj, ir tikai zaļš haoss vidū – ko mēs izcili jēgpilni primāti varam ekspluatēt un izmantot kā gribam ar tīru sirdsapziņu.
Zaļš haoss. Vai mežs.
(..)
Zinātne ir centrāli, gandrīz metafiziski apsēsta ar vispārīgām patiesībām, klasifikācijām, kas apstājas pie sugām, funkcionāliem likumiem, kurus novērtē pēc to universāluma; ar statistiku, kur Bahs vai Leonardo ir tikai citāti, caurums datora lentē. Zinātniekam nākas vispārināt pat sevi, atņemt visas personīgās sajūtas no eksperimenta un novērojumu veikšanas un no tā rezultātu izteikšanas. Viņš var pētīt atsevišķas personas, bet tikai lai palīdzētu noteikt plašāk piemērojamos likumus un faktus. Zinātnei nav laika maziem izņēmumiem. Taču visa daba, tāpat kā visa cilvēce, ir veidota no maziem zinātniski nebūtiskiem izņēmumiem, būtnēm, kas neatbilst vispārējiem noteikumiem. Ticība tādiem izņēmumiem ir tikpat svarīga mākslā, cik ticība vispārināšanas lietderībai zinātnē; patiešām mākslu gandrīz varētu saukt par zinātnes zaru, kuru zinātnes ierobežojošie principi un filozofija (atkal tas pats hortus conclusus) neļauj sasniegt.
Es neredzu cerības, ka tas tiks atzīts, kamēr nepieņemsim par dabu trīs atziņas. Vispirms dabas pilnīga pārzināšana ir tikpat labi māksla, kā zinātne. Otrkārt, šīs mākslas būtība atrodama mūsu pašu attiecībās ar pārējo dabu, bet nekad dabā kā “lietu” kopumā ārpus mums pašiem. Visbeidzot, šāda veida zināšanas vai attiecības nav reproducējamas ar citiem līdzekļiem — ar glezniecību, fotogrāfiju, vārdiem vai pašu zinātni. Var iedrošināt, veicināt un palīdzēt rosināt attiecību mākslu, bet ne reproducēt, tāpat kā glezna nevar reproducēt simfoniju vai otrādi. Citi līdzekļi var kalpot tikai kā nevērtīgāks aizstājējs, īpaši, ja mēs tos izmantojam līdzīgi kā daži cilvēki izmanto seksuālas attiecības, lai tikai glaimotu un attaisnotu sevi.
(..)
Visā vēsturē koki ir nodrošinājuši patvērumu un glābiņu gan taisnīgi, gan netaisnīgi vajātajiem. Mežā, ko pazīstu vislabāk, starp dižskābaržiem, krīta klints pakājē, atrodas ieleja. Tagad turp nedodas pat viens cilvēks mēnesī, jo tas ir tālu no jebkura ceļa. Taču pirms trim gadsimtiem tas katru svētdienu bija pārpildīts, jo tieši tur ieradās neatkarīgie cilvēki no jūdzēm plašas apkārtnes gar Devonas un Dorsetas robežu, lai noturētu savus aizliegtos dievkalpojumus. Mežā ir brīvība, ko mūsu senči, iespējams, saprata labāk nekā mēs. Es izmantoju šos kokus un pat konkrēto ieleju “Franču leitnanta draudzenē” ainās, kuras stāstā par pašatbrīvošanos, nevarētu notikt citur.
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mežu, kokus, uzskatu par labāko daiļliteratūras analogu. Visi romāni savā ziņā ir arī brīvības sasniegšanas vingrinājumi — pat tad, ja tie galēji noliedz tās pastāvēšanas iespēju. Dažs šāds atkāpšanās process no parastās pasaules — lai arī cik tēmai un čaulai būtu jābūt no parastās pasaules — ir raksturīgs jebkurai mākslinieciskai jaunradei, nemaz nerunājot par specifisko rakstīšanas veidu, kas attiecas uz iedomātām situācijām un tēliem. Un daļai no šī atkāpšanās procesa vienmēr jāatrodas “savvaļā” jeb parasti apspiestajā un sociāli slēptajā “es”: sarežģītā vietā ārpus ikdienas realitātes, nekad nav pilnībā saprotamā vai izskaidrojamā, vienmēr vairāk potenciālā nekā realizētā, kur tomēr neviens nekad neiekļūs tik tālu, cik mēs paši. Tas ir mūsu ceļš, mūsu pašu noslēpums, lai cik nožēlojams arī nebūtu stāsts, kura atkārtojumu pasaule varēs redzēt, dzirdēt vai lasīt.
Mākslinieka pieredze šeit ir tikai īpašs – neparasti ilgstošs un pašapzināts – universālā individuāls gadījums. Atgriešanās pie zaļā haosa, tumšā meža un neapzinātā patvēruma ir iknakts parādība, un ko psihiatri – un spīdzinātāji – mums apgalvo, ir nepieciešama cilvēka prātam. Bez tā tas dalās un kļūst traks. Ja es stādu kokus pāri visām personiskajām (un varbūt diezgan savdabīgajām) vajadzībām un patikām, tas ir tāpēc, ka tie dabiski atbilst zaļiem, noslēpumainiem prāta procesiem, un tāpēc, ka tie man šķiet arī labākie un atklājošākie vēstneši no visas dabas, tās būtības.