Uzzinot par Brexit, biju samērā priecīgs. Jo, nu tad beidzot ES birokrāti būs spiesti saprast, ka līdzšinējais virziens uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV) jāaptur un jāpārskata. Tagad vairs tik priecīgs neesmu. Jo nebiju gaidījis tāda apmēra ES birokrātu ietiepību, iedomību un tuvredzību. Par ko liecina vēlme pēc iespējas izmest UK no ES? Par sakāpinātām emocijām un aizvainojumu? Iespējams. Bet varbūt tomēr vairāk dominē vēlme izveidot ESV cik ātri vien iespējams?
Līdzšinējie ES birokrātu izteikumi pret demokrātiju un nacionālismu parāda viņu neiecietību pret citādi domājošajiem. Vai ar tādiem var būvēt kopīgu nākotni? Varbūt, bet tas ir ļoti grūti. Un kāpēc tas būtu vajadzīgs? Vai, atbrīvojoties no smagas nastas, nevarētu soļot ātrāk?
Demokrātiski un / vai nacionāli domājošu cilvēku Eiropā ir pārāk daudz, lai viņus atļautos neņemt vērā. Domāt, ka viņi “pāraugs”, ir naivisms, muļķība un nevēlēšanās pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir šobrīd.
No anti-demokrātu un anti-nacionālistu valdīšanas ir jāatbrīvojas. Viņus nav vērts ne klausīt, ne cienīt. Lai viņi pārvalda paši sevi, kā nu mācēdami.
Ja nekā nav iespējams no ES birokrātiem tikt vaļā, tad, neizstājoties no ES (jo to vienmēr var paspēt), jāveic darbi jaunas, nacionālu un demokrātisku valstu savienības dibināšanai. Būtu jāpārskata esošās ES funkcijas, liekās jāatmet, noderīgās jāpatur. Ja līdz tam ES birokrāti neattapsies, būtu jādibina jaunā nacionālā un demokrātiskā Eiropas Savienība. Pēc tam jaunās savienības dalībvalstis varētu kopīgi pamest veco Eiropas Savienību.
Mums nav nekāda pienākuma būt pateicību parādā esošajai Eiropas Savienībai. Tas ir tieši tāpat kā mainīt dzīvokli vai mainīt darbu. Savā ziņā emocionāli, bet nepieciešami.