Ziemas visaukstākajā dienā uz barotavu atlidoja neredzēts ciemiņš ar garu knābi. Vien kāda piektā vai sestā putnu suga vairāku gadu laikā. Citās dienās dzilnītis vairs nerādījās.Savukārt lielā zīlīte ziemas spelgonī dzīvoklī ielaidās pa skursteņa spraugu. Labi, ka biju uz vietas, ātri izdevās noķert un izmest ārā atpakaļ aukstumā. Vairs nekas tāds nav atkārtojies.Ilgu laiku mājās topā bija Meistara slepenā dzīve par Arnoldu Burovu. Apbrīnojami labs darbs, starp citu. Neteiktu, ka man Burova filmiņas bērnībā bija pašas mīļākās, bet ar šodienas acīm tās daudzējādā ziņā liekas unikālas. Ieinteresējos, vai Arnolds Burovs nav apbedīts kaut kur netālu, un izrādījās, ka ir. Kādudien ar bērniem aizgājām pastaigā uz Meža kapiem ar mērķi atrast viņa kapavietu.Avotu iela 74 daļējas pārtapšanas procesā. Tās nolaistajā izskatā bija kaut kas ļoti autentisks un procesu uztvēru ar bažām. Labāk jau, protams, restaurēt, nekā nojaukt pavisam, un tomēr. Un tomēr šis atkal ir gadījums, kad restaurācijas rezultāts liek ilgoties pēc noplukušā oriģināla.
Ja man kāds teiks, ka bibliotēkās strādā labākie latviešu valodas pratēji, parādīšu šo attēlu no Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Kļūdīties, protams, var katrs, bet man grūti noticēt, ka neviens darbinieks, kas varēja aizrādīt, šo netika redzējis.Visbeidzot veca bilde, kas regulāri man parādās ekrāna darbavirsmā. Mani tā mulsina, jo izskatās pēc Artilērijas ielas. Bet nē, tā ir Līksnas iela 26 1993. gadā, attēla autors Farids Seifuļins.
