Gads kā parasti iesākās ar salūtu un šampanieti. Tas bija pirmais jaunais gads manā dzīvē, ko sagaidīju viens pats, ja neskaita koronavīrusu.Nepavisam neesmu no tiem, kas skrien ieķeksēt kādu jaunu vai retu sugu. Bet šoreiz tā sakrita apstākļi, ka tomēr aizbraucu pirmo reizi dzīvē aplūkot svītraino pūci. Neplānoti, bet ne pārsteidzoši satiku arī citus putnu draugus.Citā reizē atkal sanāca stundiņa brīva Skanstes rajonā. Aizbraucu uz Sarkandaugavu paskatīties krīkļus. Parasti šos redz, kad nav labas gaismas, šī reize nebija izņēmums.Jaukais moments, pazīstot putnus, ir tas, ka pamani neparastas lietas. Te ziemeļu gulbji Arkādijas parkā.Kā ierasts, draudzīgā bariņā devāmies tīrīt putnu būrīšus. Šī, ja nemaldos, melnā mušķērāja ligzda.Ugunsdzēsības muzejā joprojām var aplūkot mājas modeli ar dažādiem veidiem, kā rodas ugunsgrēki. Bērnībā man tā ļoti patika. Nezinu, vai mājiņa ir tieši tā pati, izskatījās ļoti labā stāvoklī.Apmeklēju arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Redzēju to, ko sagaidīju – daudz dažādu fotogrāfiju, bet kopumā muzejs drīzāk ir garlaicīgs. Zāle gan visnotaļ iespaidīga.Kas tad tas? Muzejā uz galdiņa kāds atstājis kopētu ezotērikas žurnāliņu okupantu valodā.Vīzija par vīvī netālu no Matīsa kapiem.
