Laikā, kad bibliotēkas bija slēgtas, atvēru savu elektronisko grāmatu ar mērķi izlasīt pirmo tajā pagadījušos grāmatu. Tās bija Mīlestības infraskaņas. Tā kā diez vai šī ieraksta lasītāji iedvesmosies infraskaņu lasīšanai, pārstāstīšu tās ar maitekļiem un īsinājumiem.
Kopmītnē vienā istabiņā dzīvo trīs ekonomikas-rūpniecības studenti – Jānis, Kārlis un Aldis. Puikas tādi humoru mīloši. Ar šodienas acīm jaunekļi liekas pārgudri, drusku iedomīgi un bezgala samāksloti. Tāds ir arī viņu humors, bet, labi, lai tā būtu.
Tad Aldis garderobē ievēro kādu meiteni. Citēšu pilnībā.
Pēkšņi aiz četrkantīgās kolonnas pazibēja kādas meitenes stāvs. Meiteņu te bija simtiem, bet šai līdzīga šķita neredzēta. Viņai bija pelēkas acis, nedaudz melnīgsnēja, iegarena seja, nekrāsotas lūpas, pelēki mati, viegls, dabisks solis. «Pelēcīte,» Aldis nodomāja. No šī vārda sirdī iesūrstējās. Viņa īstenībā nebūt nebija pelēcīte, bet gan pelēkā princese. Pelnrušķīte. Viņš to atskārta, kad bija iegājis gaiteņa šaurumā aiz spoguļa… Spēji atgriezās. Soļoja atpakaļ. Viņa ņēma mēteli. Kustības noapaļotas, šausmīgi mīļas. Grūtsirdība šīs pasaules lietas bija padarījusi vienaldzīgas. Aldis spēja patlaban nokavēt lekcijas, nesveicināt pasniedzējus un, ja vajadzīgs, garderobē svešai meitenei paprasīt adresi. Viņš redzēja, kā Pelnrušķīte apģērbjas. Viņa negāja pie spoguļa. Uzvilka mētelīti turpat pie letes. Atsvieda ar rokām matus, bez spoguļa palīdzības palūkojās uz sāniem, pleciem, kājām. Puisis palika stāvam soļus sešus attālu. Meitene pamanīja viņu, paskatījās tieši acis un vaļsirdīgi, mīļi pasmaidīja. Tad paņēma somiņu, kas bija stāvējusi uz letes malas, vēlreiz paskatījās un aizgāja. Viņas dzeltenie zābaciņi uz betona flīzēm ritmiski klakstēja. Klaudzēdami attālinājās un paslēpās aiz virpuļdurvīm. Viss.
Aldim veicas un viņš savu saulcerīti pamana uz ielas. Mēģina ar viņu runāt, dara to izcili juceklīgi, stāsta, ka mīl viņu kā bezprātīgs muļķis. Pēc īsas sarunas meitene iekāpj vilcienā un aizbrauc.
Paiet četras dienas, Aldis atkal pamana meiteni uz ielas un jož viņai pakaļ. Seko nedaudz nesakarīga saruna, meitene pavēl, lai viņš tālāk par pagalmu viņai neseko un viss.
Paiet vēl kāda diena, Aldis nejauši satiek meiteni parciņā, redz viņu runājam ar kaut kādu džeku. Pēc tam abi parunājas mazliet vairāk. Šoreiz viņa ir draudzīgāk noskaņota. Aldis kārtējo reizi atzīstas Gintai (lūk, tā viņu sauc!) mīlestībā. Meitene ierauga trolejbusu, jož uz to, Aldis viņu aiztur aiz rokas. Tad nu viņi draudzīgi runā tālāk par mīlestību līdz atbrauc nākošais trolejbuss un Gintu aizved.
Paiet dažas dienas. Aldis aiz skumjām dodas apciemot vecu draugu. Abi kopīgi filozofē. Dodoties prom Aldis pie sevis secina, ka drauga puiša intereses trūkums par sievietēm šķiet aizdomīgs, ne ar ko neizskaidrojams, jo viņam jau pilni divdesmit astoņi gadi, jau zobi bojāti, kas nekad neataugs, bet bērnu vēl nav, sievas nav.
Vēl pēc kādas dienas Aldis skumīgs dodas pavadīt brīvo laiku bibliotēkā, lasot Imanuela Kanta darbus. Tur viņš negaidīti sastop Gintu. Seko neveikla saruna, kuras beigās Ginta negaidīti paziņo “satiksimies ģeogrāfu ballē”.
Uz balli Ginta ierodas ļoti vēlu, Aldim atliek viņu vien pavadīt mājās. Ginta saka Aldim, ja viņš grib, varot nākt augšā. Aldis satrūkstas. Ginta momentā pārdomā, paziņo, ka viņai mājās esot divarpus gadus veca meita un neadekvāti rupji pasūta Aldi prom.
Aldis apspriežas ar draugiem un izlemj nosūtīt Gintai teātra biļetes un rožu buķeti, kam, cik noprotams, naudu aizņemas. Ginta uz teātri neierodas. Tādos gadījumos pareizi esot sūtījumu atkārtot, ko Aldis arī dara. Šoreiz Ginta atnāk ar meitu. Starpbrīdī uzrodas Gintas džeks Oļģerts, kas arī ir viņas meitas tēvs. Ginta ar Oļģertu strīdas. Pa vidu Aldis vēlreiz paspēj Gintai atzīties mīlestībā, saņem pretī “es arī”. Tad Aldis pajautā, vai tonakt Ginta bija domājusi, ka viņš varētu palikt pa nakti un saņem apstiprinošu atbildi. Aldis aizmūk un ar to arī viņu mīlas stāstam beigas.
Pēc dažām dienām Aldis aiziet uz tusiņu, kur krietni ierauj un pārguļ ar nepazīstamu meiteni.
Vēl pēc laiciņa Aldis dodas spēlēt volejbolu. Tur viņu ievēro kāda tikko 18 gadus veca skolniece, kas, izrādās, Aldi ievērojusi jau pirms daudziem gadiem. Aldim par meiteni nav lielas intereses. Abi runājas, sarunā tikties nākošajā dienā. Tad nu viņi regulāri tiekas. Aldis ir savas mīlestības runas atmetis un izturas samērā adekvāti. Pret meiteni viņam rodas simpātijas un abi izdomā precēties. Problēma ir topošā sievasmāte, kura uzskata, ka 18 gados precēties ir par agru. Tad nu Nora izdomā izlikties, ka ir stāvoklī. Kad abu vecāki, piespiesti pie sienas, sāk runāt par kāzu rīkošanu, meitene atzīstas, ka nav vis stāvoklī un abi ar Aldi pirmo reizi saskūpstas. Laimīgas beigas.
Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, es nevaru teikt, ka šis 1982. gadā izdotais darbs būtu draņķīgs. Jā, 38 gadu laikā tas ir bezcerīgi novecojis un diez vai tam vēl būs daudzi lasītāji. No vienas puses es biju mazliet pārsteigts par diezgan dumjo Gintas daļu. No otras – bet ko tad vispār gudru no tādiem jauniešiem var prasīt? Ja grāmatās biežāk rakstītu, kā patiešām iet dzīvē, būtu daudz vairāk neloģisku un nejēdzīgu stāstu. Gintas daļa ir tik neticama savā stulbumā, ka gandrīz vai sāk rasties ticamības sajūta. Tomēr nejaušo tikšanos bija daudz par daudz.
Savukārt Noras daļa jau bija itin interesanta. Abu sarunas bija oriģinālas, nepiespiestas, vienkāršas un reizē arī mazliet neveiklas. Man bija žēl, kad grāmata beidzās.
Vēl grāmatā ir mazliet par nedienām ar skolas morālo stāju, skolotāju diskusijas utt., bet man tas viss nešķiet sevišķas pieminēšanas vērts. Grūti spriest, cik precīzi grāmata ataino tā laika realitāti. Ņemot vērā izdošanas gadu, pilnīgi viss kā dzīvē noteikti nav rakstīts, bet grāmatā tomēr slēpjas savs ticamības moments. Subjektīvais baudījums 7/10.
Pingback: Jānis Mauliņš – Tālava – Stacija