Reiz biju lasījis Jāņa Lejnieka Rīga, kuras nav. Iespaidīga grāmata par dažādām būvniecības iecerēm Rīgā, kas savā laikā nav īstenotas. Varēja lasīt un šausmināties vai bēdāties. Vairāk jau tomēr šausmināties.
Rīgas nākotnes vēsture faktiski ir ievērojami papildināts Rīga, kuras nav izdevums. Papildinājumi lielākoties ir par tagadnei tuvākiem laikiem, okupācijas gadiem un mūsdienām.
Tā kā daudz kas jau bija agrāk lasīts, tad lielu pārsteigumu man nebija. Toties daudz skaidrākas kļuva dažādas nianses, kas izskaidro, kāpēc Rīga ir tāda, kāda ir. Teiksim, noteikumi, ka ielām jābūt vienlaidus apbūvētām un nedrīkst atstāt nišas, tādējādi nosvītrojot interesantu ideju par pasāžu pie Brīvības un Ģertrūdes ielu krustojuma. Vai noteikumi, kas liek ievērot vēsturiskās apbūves līnijas, tādējādi mūsdienās iznīcinot Brīvības un Elizabetes krustojuma mazo zaļo zonu pie viesnīcas, vai ar jaunbūvi turpinot izkropļot 13. janvāra ielu, kur gājēji praktiski nevar paiet pa trotuāru blakus ēkām.
Tuvāk grāmatas beigām un līdz ar to mūsdienām, aizdomājos, vai arhitekti nemēdz būt cilvēki ar nedaudz, bet tomēr jūtami atšķirīgu domāšanas veidu un vai viņi tomēr nedzīvo mazliet savā pasaulē. Iespējams, viņi grib būvēt, bet Rīgā jau vairs īsti nav kur, tāpēc jāatļauj brīvākas rokas jaukt nost un apbūvēt neapbūvēto. Mani tas ērcina, bet tā ir atsevišķa tēma. Katrā ziņā autoram ir izdevies parādīt, ka mūsdienu Rīgā uzbūvēt kaut ko ievērojamāku ir ārkārtīgi sarežģīti.
Mani mazliet uzjautrināja paradoksālā doma, ka koncertzāli savā laikā vajadzēja plānot Andrejsalā, bet laikmetīgās mākslas muzeju AB dambī. Tas lielā mērā atrisinātu transporta plūsmu jautājumu un, iespējams, būtu izdevies kaut ko uzbūvēt.
Bieži uzsvērts, ka Rīga ir sarūkoša pilsēta, tāpēc to nevajag “izplest lielāku”. Nepiekrītu. Vispirms iespējami precīzi jāsaprot, kāpēc Rīga ir sarūkoša pilsēta. Tad izrādīsies, ka Rīgā dzīvot ir samērā nekomfortabli, jo slikts transports, nav kur likt auto un ir liels apdzīvojuma blīvums. Un vai tikai nav tā, ka vairums rīdzinieku tur dzīvo tāpēc, ka nevar atļauties dzīvot citur? Koncentrējot iespējami visu nelielā Rīgas teritorijā, aizvien spiedīgākas paliks transporta problēmas, stāvvietu trūkums un aizvien nepatīkamāk kļūs tajā teritorijā uzturēties. Es tur negribētu ne dzīvot, ne uzturēties, un gan jau ne es vienīgais.
Grāmata ir tiešām interesanta. Droši vien pat tēmas speciālistiem tā paplašinātu redzesloku, kur nu vēl nespeciālistiem.
Subjektīvais baudījums 8/10.