Bērnībā man uzdāvināja Jāņa Kalniņa grāmatu Sudraba karote. Tajā bija stāsti par bērnību. Daudzas reizes esmu to pārlasījis.
Pirms dažiem gadiem iepazinos arī ar citiem autora darbiem. Nebiju vīlies. Tagad pienāca kārta svelpjošajiem strazdiem.
Izlasīju īso ievadu un nonācu pie pirmās nodaļas. Pag, kas tad tas? Sanēdamas laižas bites? To jau es esmu lasījis Sudraba karotē. Daļēji aiz cerības, ka tālāk tomēr būs kas nelasīts, daļēji aiz patikas pret Sudraba karoti, grāmatu nost tomēr neliku. Tagad domāju, ka vajadzētu tomēr dažus vārdus par to uzrakstīt.
Kad strazdi svelpj ir Jāņa Kalniņa grāmatas Sudraba karote pirmā daļa. Autors apraksta mazā Jurkas dzīvi Latvijas laukos trīsdesmitajos gados. Apstākļi ir diezgan smagi, bet Jurka, mazs būdams, par to pārlieku nekreņķējas. Jūtams, ka vairāk viņu skar neiecietīgā mājas dzīve.
Jurka ģimenē ir otrs jaunākais. Viņam ir vecāks brālis un vēl četras māsas. Nevarētu teikt, ka tēvs nestrādā, tomēr darbs viņam nav pie sirds pieaudzis. Zirga lietas sabeigtas, zāģi gandrīz nelietojami, saimniecības ēkas pamazām tiek sadedzinātas malkā un šad tad nav ne ko pašiem ēst, ne ko lopiem iedot.
Jurkas stāsti nav žēlošanās. Viņš par sevi neko daudz nedomā. Jurka ļoti reālistiski un reizēm mazliet skumji apraksta savas gaitas, dažādus cilvēkus un notikumus. Autors nemēģina nevienu tiesāt vai nosodīt, arī Jurkas dažbrīd augstprātīgā izturēšanās pret mazo māsu netiek slēpta, bet tā jau viņiem visiem tur ģimenē ierasts. Kurš lielāks, tas drīkst pazobot mazāko.
Lūk, mazais Jurka dzirdējis, ka attālajā Purgaiļu sētā griežoties dzirnaviņas kurmju atbaidīšanai. Viņam arī tādas gribas, bet brālis Artūrs tās negrib vai neprot uztaisīt. Kad māte pošas pie Purgaiļiem, Jurka taisās līdzi. Tur, izrādās, dzirnaviņu vairs nav, esot pa ziemu paputējušas. Tomēr Arnolds Jurkam apsola uztaisīt jaunas tūlīt pat, tikai solījumu pildīt negrib. To pamana Arnolda māsa Emīlija un lūdz, lai palīdz viņas iespējamais līgavainis Frīdis, kurš neatsaka, bet darbu arī nepabeidz. Toties mazais Jurka kļūst par liecinieku Emīlijas un Frīda sarunai, ka Emīlija pie Frīda lauzt celmus neiešot, savukārt Frīdis Emīlijas tēvam kalpot netaisoties. Tā nu puika skumīgs dodas mājās. Dzirnaviņas pēc vairākiem gadiem esot uztaisījis pats, tikai kurmji no tām lāgā nav baidījušies.
Stāsti ir neparasti dabiski. Literatūrā gandrīz vienmēr ir jūtams, ka autors cenšas savu stāstu iekārtot kādā iepriekš izdomātā struktūrā. Kolīdz esi nopratis, kāda būs struktūra, bieži esi uzminējis arī tālāko stāsta virzību. Nedomāju, ka Jānim Kalniņam struktūra nav bijusi svarīga vai ka viņš par to nav domājis. Noteikti ir, bet to nejūt. Manuprāt, tā ir meistarība. Katrs stāsts ir pabeigts, bet galvenie varoņi paliek tie paši, tāpēc katrs nākošais stāsts ir it kā turpinājums.
Pavasarī, skolu pabeidzis, Jurkas brālis Artūrs rudenī jau bijis īstais zemes arājs un mājās nācis noguris un nonīcis, ar švako zirdziņu cīnīdamies. Aizlido dzērves, puiši tajās ilgi nolūkojas un Artūrs ar asarām acīs atzīst, ka dzērves lido pāri mežiem un laukiem, pāri mājām un pilsētām, vienīgi viņam jāpaliek uz vietas kā akmenim laukmalā. Ziemu un vasaru, vasaru un ziemu. Stājies tik vagas galā, tad tu tālu tiksi. Citi lai iet skolās, mācās, bet viņš pa to laiku ars zemi rudziem. Mājās Artūrs runā ar mammu, bet nav naudas pat zābakus nopirkt, kur nu vēl skolām, pie tam otra vecākā māsa jau liela, bet skolā nemaz nav gājusi. Vēlāk, mātes lūgta, vecā krustmāte dodas runāt ar Artūru, ka zemi kopt nav viegls, bet vajadzīgs darbs, bez kā neviens nevar iztikt. Artūrs par to saniknojas, jo uzradies vēl viens skolotājs, kurš māca, ka skolā nav jāiet.
Esmu lasījis Pastariņa dienasgrāmatu, Kalpa zēna vasaru un citus latviešu autoru darbus, bet neviena cita grāmata par bērnību Latvijas laukos mani nav tā uzrunājusi kā Jāņa Kalniņa Sudraba karote. Bērnībā man tie bija tikai stāsti, kāds vairāk, kāds mazāk aizkustinošs, bet kopumā bez piedzīvojumiem. Tagad, stāstus vēlreiz lasot, saprotu, ka piedzīvojumi tur nemaz nav vajadzīgi. Grāmata ir unikāla vēsturiskā laika liecība ar pievienotu lirisko vērtību. Mūsdienās ir pat grūti noticēt, ka reiz cilvēki varēja būt tādi. Tik tīri, ētiski, skaistumu redzoši un nesamaitāti. Tiesa, arī nejauki cits pret citu, bet šajā ziņā nekas daudz nav mainījies.
Nudien nesaprotu, kāpēc šī grāmata plašākam lasītāju lokam palikusi diezgan nezināma. Nopirkt to var par smiekla naudu. Subjektīvais baudījums 8/10 strazdiem un 10/10 karotei.