Jānis Jaunsudrabiņš – Dzimtenē, Kaukāzs, Plūdi un atplūdi, Gredzens

Jāņa Jaunsudrabiņa kopoto rakstu otrajā sējumā ir virsrakstā minētie darbi. Dzimtenē ticis klasificēts kā garais stāsts, savukārt pārējie ir tēlojumu kopas. Darbi pirmoreiz izdoti 1914. – 1921. gadā.

Dzimtenē galvenais varonis Valdis ar sievu un bērniem pavasarī brauc padzīvot savā dzimtajā pusē. Valdis makšķerē, sastop dažādus vecus paziņas, ciemojas, skatās teātri, dodas uz zaļumballi utt. Sevišķu notikumu, sižeta nav.

Kaukāza pirmo pusi veido autora vēstules. Tās parakstītas ar vietu un datumu, piemēram, Baku 24. aprīlī 1916. g. Aprakstīti dažādi iespaidi par pilsētu, ciemiem, iedzīvotājiem, kalniem, laikapstākļiem, ekskursijām. Vietējie ir diezgan nežēlīgi gan pret dzīvniekiem, gan cits pret citu. Ļoti karsts, grūti, kad vējš pūš smiltis virsū. Kalni ir ļoti skaisti, bet tajos kāpt nav viegli, turklāt jāsteidzas, lai kalnā neuznāktu nakts.

Otro darba pusi veido tēlojumi. Tie ir par ekskursijās redzēto un dzirdēto. Par kādu suni, kurš sadraudzējas ar autoru un vēlāk negrib to pamest. Par jaunu, slimu sievieti, kurai autors šad tad pakavē laiku, līdz viņu lūdz to vairs nedarīt ļaužu valodu dēļ un citi.

Šausminošākais man šķita tēlojums par bruņurupuci. Autors atrod kalnos bruņurupuci. Ko ar to darīt? Nest, protams, mājās. Tur vietējie brīnās, nekas sevišķs taču. Autors bruņurupuci palaiž dzīvot balkonā, dod ēst, bet šis, padomā, neēd un tā vairākas dienas. Galu galā autoram bruņurupucis apnīk un viņš izlemj no tā pagatavot zupu. Seko problēmas ar kustoņa nobendēšanu, jo dzīvība no viņa neatstājas, pat dzīvu vārot karstā katlā. Zupa galu galā tiek izvārīta. Vietējie brīnās. Turpinājumā autors pastāsta, ko vēl noskaidrojis par bruņurupuču dzīvelīgumu. 

Plūdos un atplūdos apkopoti dažādi tēlojumi. Pārsvarā tie ir par lielām tēmām – sāpēm, vecumu, bailēm, garlaicību un to noskaņa ir skumja. Gandrīz visi tēlojumi man šķita ļoti skaisti.

Gredzenā esošos tēlojumus vieno tēma “parasti cilvēki kara laikā”. Lasīt bija ļoti grūti, jo apmēram simts gadus vecie tēlojumi ir šausminoši mūsdienīgi. Tiek izvadīti dēli uz fronti, gatavotas un sūtītas dāvaniņas karavīriem frontē. Sievietes rūpējas par kareivju piederīgo virtuvi. Ģimene dodas bēgļu gaitās no Latvijas uz Baku. Karavīrs raksta vēstuli, lai nebēdājas viņa dēļ, jo frontē ir diezgan vienmuļi. Par novārgušiem, kropliem zirgiem. Par ģimeni, kuras galva atnācis no frontes savārdzis, bet tā kā viņš ir atgriezies, tad pabalstu valsts vairs nepiešķirs. Kā bērni apciemo un apdāvina hospitālī guļošos karavīrus.

Subjektīvais baudījums 8/10. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.