Jaunsudrabiņa “Augšzemnieki” ir 150 lappušu garš romāns. Darbība norisinās Latvijas laukos, trīsdesmito gadu vidū. Ir vairākas saimniecības, katrai sava liksta. Kādā saimnieki kļuvuši pārāk veci un taupīgi, un nostrādina savu jauno meitu, kas ieķērusies kādā dzejniekā. Citā nav sievas un mantinieku, jo līgavainis par to laicīgi nav padomājis. Vēl ir blēdīgs robežsargs, kurš sagroza galvu līgavaiņos izvēlīgai māju īpašniecei. Un tā nu viņi tur čupojas savā starpā.
Jaunā meita izdomā mācīties lauksaimniecību, saskatās ar pasniedzēju, saiet kopā un abi kopj līgavaiņa vecāku nolaistās mājas. Gandrīz 60-gadīgais līgavainis izdomā bildināt pirmo sievišķi, kas ienāks sētā. Tā izrādās jauna ubadze. Viņi tiešām apprecas, piedzimst 4 bērni. Jaunā sieviete saskatās ar kādu slinku baltkrievu un vīru pamet ar trim bērniem, beigās ņemot nelabu galu. Savukārt blēdīgais robežsargs dažas reizītes nonāk cietumā.
Jaunsudrabiņa rokraksts man joprojām ir mazliet mīklains. Liekas, ka ir kaut kas paredzams viņa darbos, it kā viņš būtu rakstījis to visus ar vienu un to pašu sajūtu sirdī un man tā nepatīk. Pat priecīgi notikumi atstāj aizdomu ēnu, ka tūlīt notiks kaut kas slikts tāpat kā citiem varoņiem. Galu galā šis darbs mani ir pamudinājis kādu laiku kļūt izvēlīgākam pret literatūru. Nezinu kad un vai vispār pie Jaunsudrabiņa atgriezīšos, bet pagaidām paīsināšu savu diezgan garo lasāmo grāmatu sarakstu, apmeklējot bibliotēku. Šim pieķēros pamatā tādēļ, ka bija mājās pa rokai, un gribējās daiļliteratūru, labāk latviešu.
Subjektīvais baudījums 6/10.