Izvēle vēlēšanās 2022

Ne pārāk sen tviterī paziņoju, ka par šī brīža valdošajā koalīcijā esošajām partijām nebalsošu. Pamatojums bija Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas ļauj cirst vēl tievākus kokus. Pastāstīšu mazliet plašāk.

Es nezinu, kā būtu, ja šī būtu vienīgā MK nejēdzība, ar ko nācies saskarties pēdējo gadu laikā. Bija zinātnē balstīti stiprgripas ierobežojumi, tagad ir bažas par siltumu ziemā, pārāk daudz aizdomīgu iebraucēju no Krievijas un tā tālāk. Nemēģinu tajā visā pamatīgi iedziļināties, pieļauju, ka varbūt bija kaut kādi objektīvi iemesli, kāpēc MK rīkojās nejēdzīgi vai tā vismaz izskatījās. Bet tievāku koku ciršanas noteikumu gadījumu es gluži vienkārši pārzinu labāk.

 

Pirms padsmit gadiem bija tāda Parex bankas krīze. Tolaik, lai celtu valsts ienākumus, tika pieļauts cirst tievākus kokus nekā tas būtu pieļaujams ilgtermiņā.

Laiks gāja un gāja, bet šos noteikumus neviens neatcēla. Tā vietā kocinieku ārkārtīgi turīgais lobijs par varītēm centās panākt noteikumu grozījumus, kas ļautu cirst vēl tievākus kokus.

Kur ir problēma ar vēl tievākiem kokiem? Var runāt par ekoloģiskām un estētiskām vērtībām, augu un kukaiņu dažādību, bet es labāk orientējos putnu problēmās un pieturēšos pie tām.

Ir krietni daudz putnu sugu, kurām tievi koki neder. Tām arī neder kaut kur atstāti resni koki.

Putni mēdz būt sasodīti cimperlīgas būtnes. Kāpēc zaļā vārna nevar ligzdot kaut kur citur, nevis tikai pierīgā? Kāpēc melnais stārķis ir tik nenormāli tramīgs, ka spēj ligzdot vienīgi dziļā meža biezoknī, kur neviens viņu netraucē? Kāpēc Kurzemes medņi ir izolējušies no pārējiem Latvijas medņiem un apdraud savu eksistenci inbrīdinga dēļ?

Es neesmu ornitologs. Speciālisti varētu uzskaitīt daudz vairāk līdzīgu problēmu, kas nezinātāju varētu krietni pārsteigt.

Lai jūtami uzlabotu putnu dzīves apstākļus, vajadzīgas desmitgades. Kocinieku ekonomiskie apsvērumi ir sekundāri, jo pat miljardi eiro nespēj un nespēs atrisināt cimperlīgo putnu problēmas. Bet, ja kāds grib iedziļināties kocinieku argumentācijas problēmās, tad dodieties uz Viestura Ķerus blogu, kur tās iztirzātas gana daudz un sīki, piemēram, cik viegli piemānīt Ministru kabinetu.

Valsts pārvaldītāju, iespējams, vissvarīgākā funkcija, ir rūpēties par valsti ilgtermiņā. Viņi nedrīkst, domājot par īstermiņu, sačakarēt valsti ilgtermiņā. Ja valsts pārvaldītāji to negrib vai nespēj, tad viņiem jānodarbojas ar kaut ko citu.

Putni šajā piemērā ir ilgtermiņa jautājums. Kocinieku intereses – ātrā nauda – īstermiņa.

Tik tālu par koku problēmu. Bet kāds tam sakars ar esošo Ministru kabinetu?

Pirms dažiem gadiem Krišjānis Kariņš bija spiests saskarties ar kocinieku lobiju no vienas puses un dabas vērtību sargātājiem no otras. Ko viņš darīja? Krišjānis diezgan prātīgi paziņoja, ka abām pusēm vispirms jāatrod kompromiss. Līdz tam nekādu izmaiņu nebūs.

Vīrs un vārds? Protams, nē!

Ministru kabinets sagaidīja šī gada jāņus un pa kluso pieņēma kocinieku kārotos grozījumus. Jo, saprotiet, karš Ukrainā, enerģētiskā krīze, vajadzēs kurināmo. Par šo absurdo loģiku ir daudz rakstīts masu medijos, neatkārtošos.

Ja kocinieki un dabas sargi būtu vienojušies par kompromisu vai kādā citādā demokrātiskā veidā būtu rasts tālākas rīcības variants, es neko neteiktu. Jo tāda ir demokrātija.

Bet, kā redzams, čalim vārdā Krišjānis nav vēlmes jautājumu, kurā viņš, iespējams, diez ko labi neorientējas, risināt demokrātiskā veidā. Viņam nav problēmu dot ļoti konkrētu solījumu un pēc laiciņa to pa kluso pārkāpt. Nemanīju arī, ka pārējie Ministru kabineta locekļi būtu īpaši iebilduši.

Kā jau iepriekš minēju, nezinu, kā būtu, ja šī būtu vienīgā pieļautā nejēdzība. Bet tā nav. Viss Ministru kabineta darbības stils atstāj ļoti nepārliecinošu iespaidu. Es saprotu, ka var būt nekompetenti speciālisti, politiski ielikteņi, partiju un lobiju intereses, starptautiskas saistības un tamlīdzīgi apstākļi, kādēļ no malas valdība var izskatīties diezgan neveikli. Bet, ja tā, tad demokrātiska pieeja darbam patiesībā ir vienīgais glābiņš. To šie džeki un meitenes acīmredzami nesaprot un iet otrā galējībā. Laiks jums apstāties!

Atsevišķi vēl izcelšu Nacionālo apvienību. Viņiem partijā ir tāds, jādomā, ļoti talantīgs daudznozaru speciālists Kaspars Gerhards. Cilvēks pēdējo reizi Saeimas vēlēšanās kandidējis tālajā 2010. gadā. Nacionālās apvienības balstīts, strādājis par ekonomikas ministru un par satiksmes ministru. Bet ne tikai!

Pirms nedaudziem gadiem Kaspars Gerhards bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un iebilda pret tievāku koku ciršanu. Tagad viņš ir zemkopības ministrs un ir ar abām rokām un abām kājām par tievāku koku ciršanu.

Es nezinu, kāds ir iemesls šī cilvēka viedokļa maiņai. Pieļauju, ka cilvēka vērtību sistēma ir tik elastīga, ka, iestājoties Progresīvajos, viņš sāktu atbalstīt ģimenes, kas sastāv no trim tētiem, dēla, sunīša un taburetes.

Vai es esmu gatavs uzticēties neparedzamajam Kasparam nākošos četrus gadus? Protams, nē. Vai es esmu gatavs uzticēties partijai, kas, manuprāt, demokrātiski apšaubāmā veidā viņu allaž neatlaidīgi virzījusi dažnedažādos ministru amatos? Arī nē.

Nav īsti racionāli balsot par partiju, kas netiks pāri 5% barjerai, jo tādā veidā tiek nobalsots par visiem un nevienu reizē. Bet es esmu nolēmis, ka šis man būs sirdsapziņas balsojums.

Par ko es balsošu? Es vēl nezinu. Skaidri zinu, ka neilgojos ne pēc Šlesera, ne Krištopana, ne Gobzema, ne Lemberga. Tas, cik ļoti tuvu komunismam piestūrējusi mūsdienu kreisā politika, mani šausmina un netaisos riskēt. Visādi nepilsoņu tiesību paplašinātāji un citi spēki, par kuru prokremliskām nosliecēm ir nopietnas aizdomas, arī pie manas balss netiks.