Izlaišana

Pēdējā mēneša laikā piespiedu kārtā epizodiski nākas klausīties, kā tiek plānots kādas kolēģes dēla izlaidums. Ikdienas telefonsarunās vismaz padsmit minūtes tiek apspriests, manuprāt, viss iespējamais – ko dāvināt, par cik, vai tas nav par daudz, kā to saskaņot ar citiem, kas izlaidumā notiks, ko īpaši aicināt un kas tikai vēl ne. Par aktivitātēm ārpus darba laika un sarunām, kuras nedzirdu, neko pateikt nevaru, bet pieņemu, ka ir arī tādas. Piebildīšu vēl, ka jaunietis beidz devīto klasi un nebūt neizskatās ne tik tizls, ne nespējīgs, ka pats nespētu uzņemties vismaz daļu organizatorisku pienākumu.

No vienas puses var saprast – mammai gribas, lai dēlam un viņa draugiem ir foršs izlaidums un kādam jau vajag uzņemties iniciatīvu un visu darīt. Turklāt jaunieši paši varbūt tiešām var arī nezināt, „kā ir labāk”.

Bet no otras – vai tas tiešām tik ļoti ir vajadzīgs?

Es personīgi savu 9. klases izlaidumu neatceros gandrīz nemaz. Kas tas par izlaidumu, ja nākošajā pirmajā septembrī tu un gandrīz visi tavi klasesbiedri tāpat ies uz to pašu skolu un turpinās mācīties tālāk? Beigusies kārtējā klase, kura īpaša bijusi vien ar visai bezjēdzīgjiem eksāmeniem tās izskaņā. Atceros, ka bija iestīva, formāla procedūra – dziesmiņas, puķes, dziesmiņas, puķes, puķes, dziesmiņas, fotografēšanās un kaut kas nedaudz neformālāks pēc tam. To pēdējo esmu pavisam aizmirsis.

Organizēšanas rūpes galvenokārt uzņēmās skolotāji, ar pārējo tikām galā paši. No vecākiem tika sagaidīts vienīgi, ka viņi ierastos, pasēdētu, paplaukšķinātu un kaut kad arī notītos.

Nebija mums arī tādu vecāku, kas uzņemtos visu šausmīgi saorganizēt pēc sava prāta. Vai būtu bijis labāk, ja tādi būtu bijuši? Nezinu. Varbūt kaut ko vairāk es atcerētos, bet tik un tā – divpadsmitās klases izlaidumu es atceros daudz labāk. Kaut gan arī tajā nekā ļoti īpaša nebija. Tās pašas dziesmiņas, puķes, pusgarlaikotie vecāki. Vienīgi šī izlaiduma nozīme bija pavisam cita, ko es arī jutu.

Iegūstot bakalauru, izlaidums norisinājās kopā ar visu citu fakultāšu studentiem. Dziesmiņu dziedāšana un puķu pauzes, ja nemaldos, nebija. Tā vietā bija daži priekšnesumi. Vakarā bija arī tusiņš. It kā nekādas vainas, bet es šo izlaidumu nebūt neatceros ar sevišķi siltām jūtām. Te vainojami mani tuvākie draugi no kursabiedriem, kuri līdz finišam dažādu iemeslu dēļ neizturēja. Bet izlaidums bez draugiem ir, nu, līdzīgi kā jaunais gads bez salūta.

Līdz šim pēdējais paša izlaidums man bijis RTU. Neskatoties uz to, ka nekas interesants nenotika (dažas svētku runas, izdalīti diplomi, RTU himna no maģīša), es to diezgan labi atceros. Un man tas pat patika. Varbūt vienīgi izņemot faktu, ka pēc izlaiduma vairums biedru pašķīda katrs uz savu pusi un uz kopīgu pasēdēšanu atnāca tikai daži.

Neskatoties uz to, ka ar lielu sajūsmu savus izlaidumus neatceros, esmu pārliecināts, ka to būtiski nemainītu nekādu māmiņu rūpes un pūles. Tā attiecīgā sajūta bija manī izveidojusies jau labu brīdi pirms paša izlaiduma un to visvairāk ietekmēja draugi, tad skolotāji, sapelnītās atzīmes un citi apstākļi.

Protams, ne jau visi cilvēki ir vienādi. Viens otrs varbūt pat pārdzīvotu, ka viņa vecāki aktīvi neiesaistās izlaišanas pasākuma organizēšanā. Tomēr man personīgi tomēr šķiet, ka absolventiem lielāka nozīme izlaidumam būs, ja viņi paši tajā ieguldīs savu laiku un pūles. Visu uz paplātes pienest klāt nevar.