Lasot grāmatu par autores personību, ieinteresējos, kā tad viņa rakstījusi. Galu galā vēlāk Kaijas kundze strādājusi par žurnālisti un pati sev kā mīnusu saskatījusi trūcīgus izpušķojumus. Man šķita, varētu būt gana lasāmi.
Pieejamākā grāmatas versija bija 3td.lv. Tur tai arī ķēros klāt. Tikai pēc izlasīšanas pamanīju, ka mājās ir arī drukāta grāmata.
1913. gadā tapušais darbs ir garš un kvalitatīvs. Ne gluži priekš manis, bet patiešām – tādu debijas darbu literatūrā varētu novēlēt daudziem autoriem. Atļaušos pastāstīt ar maitekļiem.
Darba galvenā varone Gaida iemīlas savā skolotājā un kaimiņā Valdī. Jūtas izrādās abpusējas un mazu brīdi ir pilnīga idille. Bet tad abiem jāaizbrauc prom no laukiem, Gaidai Rīgā jāmācās. Abi sarakstās, bet tad piepeši Valdis raksta, ka viņš esot izdarījis ko, ko viņš neatklās, bet sliktu, tāpēc viss esot cauri un lai viņu aizmirstot.
Gaida ilgi skumst un bēdājas, bet tad ņem un aizbrauc ar draudzeni satikt jauniešus, kas spriež par laulību. Nekā revolucionāra mūsdienu acīm tur nav – jāatbalsta ārlaulības mātes, laulāties drīkstot tikai dēļ mīlestības, vajag atteikties no prostitūcijas.
Tad, izrādās, Valdis grib atkal ar Gaidu sarakstīties, bet Gaida negrib, kaut gan pie sevis pārdzīvo vien tālāk. Abas ar draudzeni Rīgā aiziet uz balli, kur Gaida neviļus atviļ draudzenei kavalieri Ēriku. Simpātijas gan ir izteikti vienpusējas un Gaidai Ēriks diez ko nepatīk.
Uz vasaru atbrauc Valdis un Gaida atsāk ar viņu tikties. Abi pamanās pat krist grēkā, bet tad jau klāt ir rudens un Valdis izdomā, ka viņa iecerētajam zinātnes darbam Gaida tikai traucēšot un meiteni pamet. Noskatījis izdevīgu brīdi, piedurknes atrotī Ēriks. Viņš tik ilgi un fanātiski vajā Gaidu līdz viņa beidzot piekrīt apprecēties.
Bērnu pārim nav. Ir naidīga vīramāte. Izrādās arī, ka Ēriks ir sevišķi greizsirdīgs. Gaida glābjas, sazinoties ar draudzenēm un organizējot labdarības pasākumus. Uzrodas arī kāds vecs pielūdzējs, ar kuru varētu tā kā precēties, bet Ēriks jau neesot nekāds nelga, lai dotu Gaidai šķiršanos.
Vecais pielūdzējs nesēž, rokas klēpī salicis, bet satiek citu, jaunāku. Drīz viņš to arī apprec un tiek pie bērniem, bet tāpat regulāri piestaigā pie Gaidas. Visi šajā trijstūrī visu zina, cik nu kurš ir laimīgs, bet tā arī turpina. Kad atkal uzrodas Valdis un aicina Gaidu beidzot doties līdzi, sieviete viņu aizsūta trīs mājas tālāk.
Gaida ar draudzenēm bieži spriež par laulību un sievietēm. Varbūt tam laikam tās bija drosmīgas idejas, bet mūsdienās nekā sevišķi pārsteidzoša. Parasta laulība netiek noniecināta, bet tiek atzīts, ka tā bieži mēdz būt nelaimīga un negodīga attiecībā pret sievieti. Ievēroju, ka meiteņu spriedelējumos iztrūkst argumenta par vīrieša gādāšanu par bērniem, ja laulības nav bijis vai tā šķirta. Tas ir liecies vai nu pašsaprotami, vai nesvarīgi.
Līdzīgi kā daudzi citi vecie romāni, šķiet, ka šis nav slikts, ir ar savu vēsturisku vērtību, bet mūsdienās maz aktuāls. Nezinu, vai es to mūsdienās gribētu ieteikt citiem. Varbūt tomēr jā, jo vēsturiskus romānus raksta arī mūsdienās un šis to vidū noteikti nebūtu sliktākais.
Subjektīvais baudījums 7/10, kaut kā tie laulības pārspriedumi mani nespēja pavilkt.
Visbeidzot dažos vārdos par 3td.lv.
Savā PocketBook es grāmatu lasīt praktiski nevarēju. Gluži vienkārši – kādam ģeniālam programmētājam ienākusi prātā doma, ka lietotājam vajag autorizēties ik pēc kādas stundiņas. Pārliecinoši lielākajā daļā vietņu ar daudz sensitīvākiem datiem nav atkārtoti jāautorizējas vispār. Bet te – nemitīgi! PocketBook ir lēns un vismaz mans neatceras paroli un lietotājvārdu (e-pastu). Vienkārši nebija citas iespējas kā lasīt datorā vai telefonā.
Pēc atkārtotās autorizācijas tu atkal nonāc nodaļas sākumā un atkal klikšķini, klikšķini, klikšķini līdz nonāc tur, kur patiešām biji palicis. Labi, ka nodaļas grāmatā nebija pārāk garas. Toties satura rādītājs rāda trīs daļas nevis daudzās grāmatas nodaļas, attiecīgi arī tas ir nelietojams. Pašķirstīšana ir iespējama vienīgi ar tādu kā ritjoslu, kas nogādā mērķī diezgan aptuveni.
Par tādiem it kā sīkumiem kā būtībā neeksistējošu kopējo grāmatu sarakstu, autoru katalogu, izvērstām meklēšanas iespējām, nemaz nesākšu runāt. Man Tietoevry vietā būtu milzīgs kauns atzīties, ja būtu autors tik nepraktiskai vietnei. Pat tad, ja pasūtītājs bijis nejēga un tieši tādu to lapu arī pasūtījis, lietojamība, ērtums un dizains ir arī lapas autora atbildība un viņam ir pienākums pārliecināt klientu, ka prasības ir neadekvātas. Nedomāju, ka kādam tiešām ir gandarījums par to īpaši muļķīgi un nepārdomāti izveidoto vietni.
Pingback: Ivande Kaija, Gundega Grīnuma – Es stāstu visu – Stacija