Nesen sastādīju sarakstu ar veicamajiem darbiem rudenim. Daudz tur nesanāca, bet gandrīz visi uzdevumi ir ļoti laikietilpīgi. Piemēram, remonts vien labi ja vispār šajā termiņā iekļausies.
Kas ir mazliet nopietnāk – sarakstā nav ne vārda par blogošanu. Un tā nu tas ir. Gada sākumā testa pēc pamēģināju, kādu laiku paturpināju un nu jau šis eksperiments raustās vieglā agonijā. Man šis projekts ir vieglītēm apnicis un neredzu tam īpaši vairāk jēgas kā vien būt par manu publisko piezīmju grāmatiņu. Ko cilvēki parasti piezīmē savās grāmatiņās? Protams, to kas viņiem ir aktuāls. Un kāpēc es to daru tik reti? Tāpēc, ka savas aktualitātes es reizēm nevēlos sevišķi afišēt. Bieži vien ir arī sajūta, ka par šo rakstu persona X vai Y varētu paķert kreņķi. Un tā manā cīņā pret vārda brīvību praktiski vienmēr uzvar iecietība un līdzjūtība. To varētu mainīt, ja es rakstītu absolūti anonīmi, bet tad jau es vairs nezinu, cik liela jēga būtu manam blogam.
Grūti arī uzrakstīt lielākam cilvēku pulkam. Pārsvarā mēdzu rakstīt meilus, kuri domāti tam vienam vienīgajam cilvēkam, kuram tie tiek adresēti. Meilu rakstīšana man arī patīk daudz vairāk par blogošanu. Ja vēlieties, lai jums uzraksta, padodiet ziņu 😉
Reizēm gribas vienkārši padzīvot pilnīgi anonīmi. Tad var nejauši satiktiem draugiem un paziņām uz nekad neiztrūkstošo jautājumu atbildēt pirmās prātā ienākušās muļķības. Ja jau cilvēku patiešām interesēs, kā tev klājas, viņš to arī uzzinās, neskatoties uz to, ko tu būsi viņam atbildējis pirmajā brīdī.
Rakstīt gan jau ka nebeigšu. Kādreiz varbūt es te kko atkal ieskricelēšu. Ja būs kas sevišķi aktuāls, gan jau neklusēšu. Kaut gan katrai informācijai ir savs veids kā vislabāk izpausties. Varbūt kādreiz atkal taps kkas priekš delfiem, kkas priekš apollo vai blogiem.lv.
Nu, tad jau līdz vēlākam un ar labu nakti 🙂