Leišmalīte ir dokumentāls Lietuvas pierobežas apraksts. Pieminēti tur dzīvojošie / strādājošie cilvēki un ievērības cienīgi objekti. Ievadā rakstīts, kurš no Ziedoņiem kuru nodaļu rakstījis, bet es tam lasīšanas gaitā nepievērsu nekādu uzmanību un sevišķu atšķirību neizjutu.
Jāsaka kā ir, ar Leišmalīti pirmās 150 lappuses mocījos. Kārdinājums nolikt grāmatu malā bija diezgan liels. Kādēļ tā?
Grāmata samērā bieži ir diezgan depresīva. Autors piebrauc pie kādas sētiņas un stāsta, redz, cik tur viss agrāk bijis jauki, skaisti un brīnišķīgi, bet tagad… Vai arī autors aizbrauc uz mājām, kur cilvēki rūpīgi strādā un viss tiešām ir jauki un skaisti. Bet pat tas tiek pasniegts ar rūgtuma mērcīti “kāpēc citi tā nevar” formā. Bieži bija sajūta, ka autors (Imants) grib laiku pagriezt atpakaļ. Ar šodienas acīm tas liekas pilnīgi neiespējami. Visvairāk mani kaitināja bieži lasāmie “valstij vajadzētu palīdzēt” ieteikumi dziļi sociālistiskā garā. Jo, mazliet pārfrazējot, tas ir “citiem vajadzētu maksāt, lai…” Tikai tagad, atsauksmi rakstot, ievēroju, ka man nav patikušas pirmās piecas nodaļas, kuras rakstījis Imants. Tālāk raksta Rimants, Imants atgriežas vēl uz trim tālākām nodaļām.
Rimantam valstisku pamācību nav, tonis nav tik pesimistisks un lasīt paliek interesantāk. Ir bildītes, vēsturisku notikumu apraksti. Ja vēl aprakstītajā ciemā kādreiz ir būts, tad kļūst vēl aizraujošāk.
Darbs, protams, ļoti vērtīgs kā mirkļu iemūžinājums. Vai no tā sanākusi baudāma literatūra? Daļēji jā. Noteikti būs kvēli Ziedoņu aizstāvji, kuri manu skepsi nesapratīs, un tāpat arī indivīdi, kuri pie šīs grāmatas drausmīgi garlaikotos. Bet citādāku vērtējumu es sniegt nevaru, jo melotu. Īsti līdzīgu grāmatu tādā žanrā lasījis neesmu un nav ar ko salīdzināt.
Subjektīvais baudījums 7/10. Biju gaidījis vairāk.
Par Leišmalīti ir daudz ļoti pozitīvu atsauksmju: Evija, Asmodeus, Didzis, Elīna, Mairita, Sibilla.