Cik lielā mērā šī krīze ir reāla un cik ļoti – masu mediju uzzīmēta? Par to, ka krīze mūsu apziņā aizkavēsies daudz ilgāk nekā tam tā vajadzētu būt, es jau reiz rakstīju. Kopš tā laika ir pagājis jau gandrīz pusgads un tikpat kā nekas nav mainījies. Vienīgi cilvēki šķiet nobijušies vairāk nekā toreiz. Galu galā pat 13. janvāris – vai tad tas neradās dēļ bailēm un lielas nedrošības par nākotni? Tagad bailes vairāk jūt arī politikāņos un tas, manuprāt, ir labi. Ja cilvēks baidās, tad nereti viņš sāk arī domāt, ko dara.
Diezgan izteikti var just pašvaldību vēlēšanu tuvošanos. Ir sajūta, ka nepopulārākie lēmumi no valdības puses tiks pieņemti tikai pēc vēlēšanām. Līdz tam es pat nezinu, cik nopietni valdības darbus var uztvert. Viņi dara tikai to minimumu, kas viņiem būtu jādara. Un patiesībā man grūti viņus par to vainot. Šī tiek uztverta kā JL valdība un neba nu aiz milzīgas varaskāres tā tika izveidota. Vienkārši tobrīd citādāk nevarēja. Un tagad neviens negrib būt tas politiskais pašnāvnieks, kurš uzņemsies atbildību un ar pāris reāli nepopulāriem lēmumiem izstrēbs Kalvīša & Co savārītās ziepes. Bet tā kā Starptautiskais Valūtas Fonds uz to neatlaidīgi spiež, varbūt tomēr kaut kas uz priekšu pavirzīsies…
Man tomēr šķiet, ka kopumā mums iet ļoti labi. Ja gribam paskatīties, kur iet slikti, pavērosim Zimbabvi, kur vairs nav pat savas nacionālās valūtas. Bet mums pat lats nav devalvēts, kamēr vairākas tuvas kaimiņvalstis savu valūtu ir devalvējušas. Mums nav masu nemieru kā patlaban Moldāvijā, Baltijas jūrā pirāti nenolaupa kuģus un tuvākie kaimiņi nemēģina palaist kodolraķetes. Ir pavasaris, kļūst siltāks un joprojām atgriežas gājputni. Kāda tur vēl krīze?
Gribi teikt, ka 10,7 procentu bezdarba līmenis ir tikai sakritība?
nē, protams. Bet tā nav arī tik liela traģēdija, kādu mums to cenšas pasniegt.