Ilmārs Tīrmanis – Kurš gan zvirbuli nepazīst!

Šai nelielajai grāmatiņai melnos vākos, kas izdota 1992. gadā, mērķauditorija ir vidējā skolas vecuma bērni. Kad biju attiecīgā vecumā, tad arī lasīju un vairākas reizes. Nesen iegribējās pārlaist acis, par ko tad un kā tieši bija uzrakstīts.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem dzīvnieku aprakstiem. Savdabīgākais man šķiet aprakstīto dzīvnieku izvēle, jo tie nav gluži lācītis, zaķītis un vāverīte. Lūk, pilns saraksts: tinis, vilks, ūdensmērītājs, ūdenszirneklis, airvabole, vistu vanags, lauku piekūns, skudrulauva, cērme, spalītis, trihīna, ods, dundurs, knislis, uts, blusa, dēle, staltbriedis, ezis, odze, zalktis, gludenā čūska, glodene, sila ķirzaka, pļavas ķirzaka, matonis, zvirbulis, mitrene, zemesvēzis, sienāzis, sisenis, tritons, varžukrupis, nēģis, žurka, vīngliemezis, ondatra, prusaks, slieka, kurmis, vienšūņi un baltā cielava.

Starpība starp tagadējo mani un grāmatas mērķauditoriju ir tā, ka par dzīvniekiem caurmērā zinu krietni vairāk. Tāpēc tagad drīzāk brīnos par pieminētajām lauku piekūna ligzdām Rīgas centrā vai ka vistu vanaga cāļi nav viena vecuma. Pēdējo jautājumu pat precizēju pie eksperta un vēlreiz pārlasīju rakstīto. Tekstu var saprast dažādi, bet lasītājam drīzāk šķitīs, ka vecuma starpība ir paliela, nevis tikai pāris dienas, kā tas tiek novērots praksē. Tāpēc principā jau nav nekas nepareizi uzrakstīts, tikai viegli pārprast.

Nezinu, kā šodienas skolēniem ar šo grāmatu klātos, droši vien gribētos vairāk bilžu un mazāk teksta. Bet stāstījums ir vienkāršs un saprotams. Aprakstītā informācija nebūs ievērojami novecojusi. Nezinu, vai mani bērni to gribēs kādreiz lasīt, bet paglabāt ir vērts.

Subjektīvais baudījums 6/10. Tik maz nevis tāpēc, ka grāmata slikta, bet gan tāpēc, ka tiešām neesmu mērķauditorija, daži dzīvnieki mani īpaši neinteresē un daudz ko jau zināju tāpat.