Uzzināju, ka rīt pasaule atzīmējot dienu bez iepirkšanās. Ļoti interesanti. Tas nozīmē, ka tieši rīt es varētu aiziet pavazāties pa veikaliem, jo mani parasti kaitina tā milzīgā burzma. Un tā kā nevienā veikalā neko neesmu pircis, ja nemaldos, tuvu pie divām nedēļām, tad arī nedomāju, ka uz mani būtu attiecināms šīs dienas mērķis pievērst uzmanību patērētāju kultūrai un tās radītajām vides un sociālajām problēmām, kā arī aicināt uz ilgtspējīgu un priekpilnu dzīvi.
Tā sakot, brīva izvēle – gribi justies vienots ar pasauli un kādu mirkli apcerēt (vispirms jau savus) iepirkšanās paradumus – neiepērcies. Ja tev tas nav svarīgi – uzliec mīksto…
Bet vispār es gribēju apcerēt darbaholisma problēmu. Kaut gan īpaši daudz tur pat nav ko domāt. Liekas, ka tā ir tāda latviešu tautai raksturīga sērga – strādāt daudz un čakli. Tipa – visādu vajadzību dēļ. Piemēram, aiz rūpēm par ģimeni. Interesantākais, ka šie cilvēki paši nemana, ka kļuvuši par viegliem plānprātiņiem. Pareizāk sakot šaurprātiņiem, jo savā jomā gan jau ka viņiem panākumi ir.
Un tomēr ir milzīga starpība – runāties ar darbaholiķi vai normālu cilvēku. Pirmajā gadījumā diezgan ātri tiek sasniegts tāds punkts, kurā vienkārši abiem cilvēkiem vairs nav par ko runāt. Ja vien kāds no viņiem nav tāds pļāpa, ka nepiefiksē, ka otram viss viņa sacītais ir pilnīgi pie kājas.
Un nudien nezinu, kā būtu pareizāk. Atstāt viņus, lai vārās savā sulā, vai arī pamēģināt izgrūzt (ne)laimīgo tautieti no viņa jau tā labilā garīgā līdzsvara, tā sakot, lai padomā arī par kko citu…