Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.