Brīdī, kad gribēju palasīt kaut ko nesamākslotu un reālu, izvēlējos šo. No Čārlza Dikensa šo to biju lasījis, bet par autoru neko lāgā nezināju.
Čārlzs Dikenss dzimis 1812. gadā visai trūcīgā ģimenē. 12 gadu vecumā sācis strādāt fabrikā, 15 – par rakstvedi un 19 – par parlamenta reportieri. 21 gada vecumā iespiests viņa pirmais stāsts, 24 gadu vecumā sāk publicēt “Pikvika kluba piezīmes” un līdz ar to viņš faktiski kļūst par slavenu rakstnieku. Dikenss divreiz braucis uz ASV, vienreiz precējies, viņam ar sievu bijuši 10 bērni, bet pēc tam ieskatījies jaunā aktrisē un sācis ar viņu slepenu sakaru. Miris viņš 58 gadu vecumā 1870. gadā.
Jāsaka, ka Dikensa biogrāfija ir tikai viena kopējā stāsta puse. Otru pusi veido konteksts, kurā Dikenss dzīvojis. Mūsdienās to saprast nemaz nav tik vienkārši. Sauszemes ceļojumi pamatā notikuši ar karietēm. Tikai nesen parādījušies ar tvaiku darbināmi kuģi un vilcienu satiksme. Autortiesības bijušas to attīstības pašā sākumā.
No vienas puses man labāk patīk analītiskāki, vikipēdijas stila ieraksti. No otras – interesantākās parasti ir detaļas, bet tās jālasa dzeltenākos apcerējumos, kuros savukārt rodas aizdomas, vai nu patiešām tā ir bijis. Šī Pīrsona grāmata ir sarakstīta gandrīz 200 gadus pēc Dikensa nāves un ir visai dzeltena. Dažbrīd man sanāca kā skudriņai Tipai – Tipa ticēja, neticēja. Par laimi, visa grāmata nav tāda, kā zemāk lasāmā rindkopa, bet rokraksts un autora attieksme iezīmējas.
Tāpat kā krietna tiesa aktieru, Dikenss daudzējādā ziņā bija līdzīgs izlutinātam bērnam. Ja viņam kaut ko ļoti gribējās, tad viņš par visu varu gribēja dabūt to tūlīt un, kamēr tas neizdevās, brēca kā uz iesma uzdurts. Ar savu izmisīgo neatlaidību viņš beidzot piespieda Ellenu padoties, taču laimi šī uzvara nenesa. Vienalga, kas būtu spēkā tīri garīgajā pasaulē, dzīvē ir citādi: tam, kas nelūdz, top dots; tas, kas nemeklē, atrod; un tam, kas neklaudzina, top atvērts, jo viss, kas dzīvē patiešām ir vērtīgs, dodas rokā bez tiešām pūlēm, bet tas, ko cilvēks iegūst ar sava gribasspēka palīdzību, galu galā sagādā neapmierinātību un vilšanos. To vismaz šīs grāmatas
autoram stāstījuši novērojumi un dzīves pieredze, un nekur šī patiesība nav guvusi tik spilgtu apliecinājumu kā tieši Dikensa biogrāfijā: viņš parasti iekaroja to, pēc kā alka, taču nekādu ilgstošu laimi šīs uzvaras viņam nesniedza. Dikensa slava un bagātība droši vien pārliecināja Ellenu padoties. Viņas ģimene bija nabadzīga, atkarīga no gadījuma peļņas, jo uz skatuves dēļiem neviena no Tērnanu dāmām nekādu sensāciju nesacēla. Dikenss savā žurnālā iespieda Ellenas māsas Fanniias stāstus. 1861. gadā viņš aizrakstīja Bendžaminam Vebsteram, lūgdams angažēt māsu Mariju viņa trupā, un 1862. gadā lika Fehteram noprast, ka būtu labi, ja viņš dotu Marijai darbu. Laikam gan viņš maksāja arī īri par māju Empthillskvērā, Houtonpleisā 2, kur mita Tērnanu ģimene. Acīmredzot Ellena vērtēja ērtības augstāk par šķīstību.
Labi, ka vismaz kaut ko no viņa darbiem biju lasījis. Ja nav lasīts vispār nekas, tad arī Dikensa biogrāfija neliksies ļoti aizraujoša. Kaut gan nekāds parastais cilvēks viņš nav bijis. Darba spējas Dikensam bijušas milzīgas. Katru dienu nostaigājis vismaz padsmit kilometrus. Plēsis jokus, mīlējis teātri un pats tajā darbojies. Vadījis laikrakstu. Dzīves nogalē Dikenss rīkojis savu darbu publiskus lasījumus. Tajos aktierētkārais Dikenss ieguldījis visu savu sirdi un dvēseli. Un vēl 10 bērni. Pa kuru laiku viņš rakstījis, es nespēju saprast.
Subjektīvais baudījums 6/10.