Grāmata – Teoduls Supersakso

Teodulu sāku lasīt dēļ tā autora – Anšlava Eglīša. Viņa darbus lasīt nekad nav bijis garlaicīgi. Domāju – paskatīšos, kas slēpjas darbā ar tik dīvainu nosaukumu.

Teoduls Supersakso ir alpīnists, kurš strādā kalnos par gidu. Grāmatā ir trīs Teodula stāsti no viņa jaunības.

1. Teoduls ļoti mīl kalnus, bet tēvs viņam izvēlējies citu profesiju. Atliek vienīgi uz kalniem doties pa pusei slepeni, kavējot darbu. Bet vienam steigā klejot pa kalniem ir bīstami. Teodulu aprok lavīna un viņš pats saviem spēkiem laukā no sniega netiek.
2. Teoduls ar Kasparu sākuši strādāt par gidiem. Pie viņiem pienāk lempīga paskata vīrs. Viņš vēlas kāpt kalnā pa nogāzi, pa kuru līdz šim vēl neviens nav uzkāpis. Turklāt tūlīt pat, bez sagatavošanās. Teoduls ar Kasparu šo vīru neuztver nopietni, tāpēc viņa piedāvājumam piekrīt ar domu, ka tāpat jau nekur tālu netiks. Tālāko droši vien var nojaust tāpat.
3. Teoduls ar Kasparu pievienojas ekspedīcijai uz pasaules otru augstāko virsotni Dapsangu. Īsi pirms kāpiena Teodula sirdi savaldzina skaista Indijas princese un viņš teju paliek pie tās. Tālākais ceļš ir ļoti grūts, gan fiziski, gan dažu nesaskaņu dēļ ekspedīcijas dalībnieku vidū.

Stāsti nav nekāds mierīgais ceļojuma apraksts. Tie ir pilni dramatisma un pat nāves briesmu. Notikumi šķiet nedaudz pārspīlēti, toties risinās spraigi un lasīt ir aizraujoši. Sarakstīts trimdas latviešu senatnīgajā valodā, īpaši izzīmējot cilvēku vizuālo tēlu. Zinot autoru, tas viss tā kā nebūtu pārsteigums, bet kā viņš spējis tik detalizēti aprakstīt alpīnisma ainas? Tikai pēc darba izlasīšanas uzzināju, ka Eglītim alpīnisms bijusi sirdslieta, tāpat kā gleznošana un rakstīšana. Daudzpusīgs cilvēks un talantīgs rakstnieks.

Ja pareizi atceros, šis ir piektais manis izlasītais Anšlava Eglīša darbs. Ne par visu esmu bijis sajūsmā, bet šķiet, ka viņš nemaz nav spējis uzrakstīt kaut ko garlaicīgu un nelasāmu. Nudien kļūst aizvien interesantāk noskaidrot, ko tad vēl Anšlavs Eglītis ir sarakstījis.

Subjektīvais baudījums 7/10.