Grāmatas autors Viktors Suvorovs ir bijušais GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) darbinieks. 1978. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju. Aizmuguriski viņam esot piespriests nāves sods. Tomēr, kā autors raksta, GRU neslepkavo aiz atriebības. Varbūt tādēļ viņš joprojām ražīgi raksta grāmatas.
Grāmata pamatā ir par GRU un tās darbībām. Tiem, kuriem nav priekšstata par GRU, paskaidrošu, ka GRU nav KGB (Valsts drošības komiteja jeb čeka) vai tās apakšstruktūra. GRU nodarbojās ar militāro izlūkošanu nevis ideoloģiskiem jautājumiem. Bet zināmas līdzības starp abiem dienestiem pastāv. Latvijā līdzīgākā struktūra GRU ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD).
Pirmajās nodaļās autors pastāsta, kādēļ izlūkošana nepieciešama un kādēļ nepietiek ar vienu pašu KGB.
Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar taktiskās, operatīvās un stratēģiskās plānošanas līmeņiem. Lasītājs uzzina, kāda ir PSRS bruņoto spēku struktūra un kādēļ tā ir tieši tāda. Šis detalizētais izvērsums var šķist garlaicīgs, bet, ja aprakstīto bruņoto spēku struktūru patur prātā, tā ļauj vieglāk saprast gan visas struktūras milzīgo apjomu, gan grāmatā tālāk rakstīto.
Aprakstīta karjeras veidošana GRU. Kādus cilvēkus tur ņēma, no kādiem izvairījās? Kādēļ pieņemamajiem studentiem uzdeva galvā aprēķināt 8-12 gadīgu bērnu uzdevumu: (10*10 + 11*11 + 12*12 + 13*13 + 14*14)/ 365?
Tiek īsi aprakstītas izlūku apmācības. Detalizēti izvērsti izlūku aizsegu veidi. No tā var uzzināt, ka stāsti, kā pilngadīgi bērni uzzina, ka viņu mīļie vecāki ir nevis godīgi amerikāņu uzņēmēji, bet gan krievu spiegi, turklāt tiek izraidīti uz Krieviju kopā ar vecākiem, nav nekas unikāls. Starp citu, šis nesenais stāsts apliecina, ka grāmatā aprakstītās shēmas darbojas arī mūsdienās.
Autors iepazīstina ar izlūkiem uzticētajiem uzdevumiem, viņu darbu vēstniecībā, palīgpersonālu. Uzzinām, ka ārzemniekus, kuri paši pēc savas iniciatīvas entuziastiski palīdz PSRS spiegiem, neciena un aizmuguriski dēvē par sūdēdājiem.
Aprakstīta aģentu vervēšana. Mēs uzzinām, kādēļ GRU (atšķirībā no KGB) maksimāli vairījās no šantāžas kā vervēšanas metodes. Vēl vairāk, autors netieši norāda uz to kā iemeslu, kādēļ PSRS pakļautās valstis pie pirmās izdevības izrāvās no kontroles, pametot Padomju Savienību sabrukšanai.
Autors pastāsta par kontaktēšanos ar aģentiem, slēptuvēm, konspiratīviem dzīvokļiem, veidiem, kādos tika novērtēta iegūtā informācija un izlūku darbs. Uzzinām, kādēļ Austrumbloka valstu dienesti efektīvi spiegoja PSRS labā.
Visbeidzot aprakstītas GRU speciālo uzdevumu vienības jeb t.s. specnaz (SpN).
Pielikumā sniegti padomi spiegam – iesācējam.
Grāmatas tekstā mēdz būt nelielas atkāpes, kurās autors aplūko ar grāmatas saturu saistītas pesonības vai vēsturiskus notikumus kā Jaltas konferenci.
Bieži pieminēts Staļins. Viktors Suvorovs uzskata, ka Staļinam pirms Otrā pasaules kara bijis plāns iekarot visu Eiropu. Hitlers, to nojauzdams, veicis preventīvu uzbrukumu. Plānus iekarot Eiropu esot piebremzējusi amerikāņu radītā atombumba, jo to saņemt Staļinam nav gribējies. Ja palūkojas krieviskās vikipēdijas ierakstā par Viktoru Suvorovu, manāma nopietna pretestība un pat apsūdzības vēstures revizionismā. Angliskajā vikipēdijā minēts, ka par to mēdz diskutēt.
Jūtams, ka autors nemīl KGB. Kā viņš pats raksta, GRU rokas atšķirībā no KGB nav sasmērētas ar savējo asinīm.
Viktors Suvorovs raksta vienkārši un saprotami. Ja tas iespējams, sniedz arī interesantus piemērus. Lasīt ir ļoti viegli. Vienīgi bieži tiek izmantoti dažādi saīsinājumi. Ne vienmēr atšifrēts, ko tie nozīmē. Būtu noderējis izmantoto saīsinājumu saraksts grāmatas beigās.
No grāmatas varētu sastādīt instrukciju, kā, visticamāk, notiks savervēšana. Pavisam īsi ieskicējot, latvieti visticamāk savervētu, kad viņš atrastos ārvalstīs. Izlūks, kurš ar viņu kontaktētos, visticamāk runātu latviski un uzdotos par to spēku pārstāvi, kurš uzrunātajam ir ideoloģiski tuvs, piemēram, no ASV.
Protams, autors raksta par 50 gadus vecām metodēm un šis tas noteikti būs mainījies. Tomēr, vai tik radikāli, ka grāmatai ir tikai literatūras nozīme? Šaubos, bet te noderētu profesionāļa komentārs.
Grāmata būs īpaši noderīga tiem, kuri savas profesionālās darbības dēļ var sastapties ar vervēšanas mēģinājumiem, spiegošanu vai pretizlūkošanu. Tiesa, tajā aprakstīto viņiem vajadzētu jau zināt. Pārējiem – ja spiegošana kā tāda šķiet kaut mazliet interesanta, vīlušies nebūsiet.
Subjektīvais baudījums 9/10.
Vēl par grāmatu rakstījis Didzis Kukainis.
Cik noprotu grāmatā ir romantiski aprakstīta aģentūras izlūkošana, kas ir “viena no” militārās izlūkošanas disciplīnām. Šajā jomā 50 gados ir mainījies tik cik mainījusies cilvēka daba, tas ir gandrīz nekas nav mainījies un nemainīsies kamēr cilvēkiem būs raksturīgas dažādas apsēstības, alkatība, stulbums, bailes par savu ādu, ko vienmēr var izmantot. Bet kā ir grāmatā ar visu pārējo MI arsenālu? Piemēram tehniskajiem izlūkošanas veidiem, attēlu analīzi, atklāto avotu analīzi utt? Katrā gadījumā tie ” kuri savas profesionālās darbības dēļ var sastapties” ir ne tikai kodolfiziķi, virsnieki, ierēdņi vai politiķi, bez atkāpēm tas var būt katrs no mums, jo MI interešu loks ir ļoti plašs un ja netiek klāt kādam informācijas nesējam tieši, var mēģināt izmantot tā tuviniekus. Bet kopumā šobrīd topā ir tehniskie līdzekļi, jo tie reti pieviļ.
Jā, zināmā mērā aprakstīts tiešām ir romantiski.
Par MI arsenālu šo to var sagrabināt, bet es nezinu, cik aktuāli tas vēl būtu mūsdienās. Ka, teiksim, SpN daļai visiem ir pa kalašņikovam ar klusinātāju, pa pistolei (konkrēts modelis, bet man nav grāmatas pa rokai tagad) ar klusinātāju, izšaujošais nazis. Ka sakarniekiem ir tikai kalašņikovs bez klusinātāja, jo viņiem jāstiepj aparatūra, minēts arī konkrēti kāda. Minēts, cik lielas tās vienības ir, kā tās var pārgrupēties. Ka ir atsevišķie bataljoni un parastie un ar ko tie atšķiras utt.
Par tehnisko šifrēšanu un atklāto avotu analīzi nekas daudz rakstīts nav. Drīzāk “tāda lieta ir un ar to nodarbojas attiecīgi speciālisti” līmenī. Par attēlu analīzi vispār nekā. Kā var noprast, analīzi pārsvarā veic centralizēti Maskavā, par ko autors varbūt arī neko daudz nemaz nezina.
Un, jā, grāmatā bija arī minēts, ka visus savervēt nevarot, bet uz to jātiecas.
Pingback: Viktora Suvorova “Spiegošanas pamati” | Mans zelts ir mana tauta