Grāmata – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pūcesbērns ir Kaspars Pūce. Grāmatām viņš stāsta par savām bērnības gaitām Padomju Savienībā.

Kaspars Pūce piedzimis uzreiz pēc otrā pasaules kara. Viņa vecāki kara laikā bija emigrējuši uz Vāciju, bet atgriezās Latvijā. Tolaik VDK jeb čeka ar lielām aizdomām lūkojās uz katru, kurš bijis rietumos un atgriezies atpakaļ. Piemēram, karagūstekņi. Skaidrs taču, ka spiegi! Jāizsūta. Arī uz Pūces vecākiem skatījās ar aizdomām un kā spiegus izsūtīja arī viņus – katru uz savu specnometni. Par spiegu atzina un izsūtīja arī tolaik nepilnus astoņus mēnešus veco Inesi Kasparu Pūci.

Autors savus piedzīvojumus apraksta gaiši, no bērna pozīcijas. Dzīve tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā arī ir jādzīvo. Pēc deviņiem gadiem Sibīrijā Kasparu bez vecākiem atsūta dzīvot Rīgā. Arī tur neklājas viegli, jo viņam jādzīvo pie stingras skolotājas un cītīgi jāuzlabo sava neveiklā latviešu valoda.

Grāmatā hronoloģiskā secībā aprakstīta ikdiena, dažādi interesanti dzīves notikumi. Tie veido vienotu stāstījumu un atrauties no lasīšanas ir visai grūti. Nekāds paklausīgais Kaspars bērnībā nav bijis un tādiem jau vienmēr viss kaut kas atgadās. Te jāpārbauda, cik stipra ir elektrība, te jāorganizē pašam savs leļļu teātris, te jāsapīpē ar vietējiem šoferiem.

Lasot gaidīju kā Kaspara dzīve pamazām sakārtosies līdz “viss būs kārtībā”. Zināmā mērā tajā brīdī grāmata arī beidzas. Gandrīz vai žēl, varētu lasīt vēl un vēl.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Autors esot uzrakstījis vēl vienu grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”. Ja sanāks, iepazīšos arī ar to.