Vispār jau es neesmu nekāds lielais Jumpravas fans. Bet bērnībā gan patika. Varētu pat teikt, ka mīļākā grupa bija. Nebija jau daudz variantu, ārzemju grupas zināju slikti un biju dzirdējis pārāk maz. Pārējās latviešu grupas kaut kā neuzrunāja. Varbūt vienīgi izņemot Remix, bet to ar Jumpravu salīdzināt grūti. Nesapratu, kāpēc Jumprava ar savām dziesmām nav uzvarējusi jau nez cik Mikrofona aptaujās. Biju bēdīgs, kad Jumprava paziņoja par savas darbības izbeigšanu. Un, godīgi sakot, nemaz nejutos tik priecīgs, kad viņu dziesmas beidzot savas augstākās balvas dabūja, jo “Baltā” un “Peldētājs” man nemaz tik ļoti nepatika. Tā grupa, kura atgriezās, man likās jau pavisam cita Jumprava. Varbūt arī tā nemaz nebija, varbūt es pats biju izaudzis?
Lai arī grāmata par Jumpravu izdota jau 2006. gadā, lasīšanai bez īpaši liela entuziasma pieķēros tikai tagad. Jumpravas gaitas aprakstītas hronoloģiskā secībā. Pašus pirmos varoņus nebiju pat dzirdējis. Pārāk ilgi gan nav jāgaida, lai parādītos jau zināmie Ašmanis un Grāvers. Sniegts arī ieskats mūziķu privātajā dzīvē, tās veiksmēs un nedienās. Pavisam bez tā grāmatai nebūtu lielas jēgas, bet pārmērīgi aizraujoties ar privāto dzīvi, darbs kļūtu bezgaumīgs. Šajā gadījumā zelta vidusceļš ir noiets gandrīz perfekti. Mazliet trūkst skaidrības par mūziķu otrajām (trešajām utt.) nopietnajām dzīvesbiedrenēm. Par “pirmajām” informācijas ir daudz.
Noprotams, ka Aigars Grāvers vēlējies, lai no grāmatas varētu saprast, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā citi – ar savām stiprajām pusēm un vājībām. Grāmatā tā arī ir – viņi nav attēloti kā pozitīvie varoņi. Slavēti – jā, bet ne pārslavēti. Kritika vairāk gan jūtama attiecībā nevis uz viņu mūziku, bet gan privāto dzīvi. Jumpravas vīri ar savu piemēru diemžēl apstiprina, ka intensīvi strādājošam skatuves varonim laimīga ģimenes dzīve ir praktiski neiespējama.
Grāmatā ir arī pietiekoši daudz fona informācijas, lai varētu saprast, kāpēc tad Jumpravu savā laikā it kā neatzina. Es tikai tagad apjautu, kāpēc tā laika rokgrupām bijusi tik liela nozīme. Tagad cilvēki ir brīvāki nekā tolaik. Ja tev nav nemaz tik daudz iespēju likumīgi “būt drusciņ nenormālam”, tad tās pāris retās reizes ir ļoti vajadzīgas.
Lasīju un pamazām aizrāvos aizvien vairāk. Sameklēju youtube vairākas dziesmas, paklausījos. Būtu ideāli, ja lasīšanas brīdī varētu atrast pieminēto dziesmu un paklausīties, lai vismaz atsvaidzinātu atmiņu. Es to mēģināju darīt tikai tuvu grāmatas beigām.
Grāmatas autorei Daigai Mazvērsītei izdevies radīt lielisku stāstu. Žēl vienīgi, ka darbs ir jau 11 gadus vecs un par pēdējām mūziķu gaitām gandrīz neko nezinu. Subjektīvais baudījums 9/10.