Francūža Andrē Žida (1869-1951) “Ja grauds nemirst” ir 1924. gadā tapusi autobiogrāfija par autora bērnību un jaunību. Šo darbu katoļu baznīca esot iekļāvusi savā aizliegto grāmatu sarakstā.
Savā autobiogrāfijā Žids cītīgi apraksta saskari ar grāmatām, mūziku. Viņš pievēršas sev nozīmīgajiem cilvēkiem, raksturo tos. Tad autora stāstījums kļūst hronoloģiskāks un viņš ķeras pie savām neveiksmīgajām skolas gaitām. Žids skolu daļēji nevēlas un daļēji arī nespēj apmeklēt, jo turienes vide ir pilnīgi nepiemērota tādam trauslam, emocionālam bērnam kā viņš. Varbūt to var vērtēt kā gļēvumu un izlaidību, bet autors, bērns būdams, pats pievēršas tam, kas viņam visvairāk patīk – literatūrai. Ja reiz 1947. gadā Andrē Žids saņēmis Nobela balvu literatūrā, tad, acīmredzot, tā arī bijis pareizi.
Daļēji tālmācības ceļā pabeidzot skolas gaitas, jaunais Žids pavada laiku kopā ar domubiedriem literātiem, kurus arī cītīgi apraksta. Kādam no tiem viņš piebiedrojas ceļojumā uz Āfriku. Tur viņu pavedina kāds musulmaņu puisis. Pēcāk Žids pamīlējas arī ar kādu vietējo meiteni, bet tomēr turpina tvīkt pēc puišiem. Vēlāk autors uz Āfriku dodas vēlreiz, satiek tur Oskaru Vaildu ar viņa draudziņu un kopīgi atkal ķeras pie homoseksuālām (pedofiliskām?) baudām. Tas ir, nevis viens ar otru, bet sameklē jaunus, spriganus arābus un priecājas kopā ar tiem.
Darbu grūti nesalīdzināt ar Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”. Abi autori ir francūži, vienaudži, abiem ir problēmas ar veselību. Prustam piedēvē homoseksualitāti, Žids savu homoseksualitāti pats apliecinājis. “Zudušo laiku meklējot” un “Ja grauds nemirst” darbība notiek tajā pašā laikā un vidē. to galvenie varoņi ir neparasti jūtīgi, ikdienas dzīvei maz piemēroti cilvēki no ļoti pārtikušām aristokrātu ģimenēm. Arī izteiksmes stils ir līdzīgs, tomēr tieši tur novērojamas galvenās atšķirības.
“Zudušo laiku meklējot” galvenais varonis dzīvo it kā bez mazvērtības kompleksiem. Prusta teikumi var aizņemt arī veselu lappusi un viņš ļoti lielu vērību pievērsis vides, personu un dažādu intrigu aprakstiem. Viņa rakstītajā ir neparasts maigums.
Žids raksta daudz egocentriskāk. Viņa varonis cīnās ar pretrunām un bieži vērtē pats sevi. Attaisnojumam autors mēdz minēt, ka viņa mērķis ir patiesi attēlot pagātni, nenoklusējot arī nepatīkamo. Galvenā varoņa pretruna ir starp būšanu sev pašam un izdabāšanu tēlam, kādu vēlas redzēt sabiedrība. Darbam noslēdzoties, šī pretruna zināmā mērā tiek atrisināta.
Man šķiet, ka Prustu atdarināt nav iespējams. Vēl man šķiet, ka Žids to zināmā mērā ir mēģinājis darīt, bet viņa meistarība un, galvenais – godīgums bijuši tik cienījamā līmenī, ka tik un tā sasniegts lielisks rezultāts.
Lasīšana brīžiem gan nebija ļoti aizraujoša. Autors vairāk pievērsis uzmanības savām pārdomām un sajūtām, nevis pašiem notikumiem. Pat ja kaut kas notiek, autors notikumus daudz vairāk apcer, nekā apraksta. Mūsdienās tapis darbs ar tādu notikumu daudzumu droši vien būtu divreiz plānāks. Lasot grāmatu, vairākas reizes aizsnaudos, bet tas varbūt arī karstuma radītā noguruma dēļ.
Subjektīvais baudījums 8/10. Labprāt iepazītos arī ar kādu no Žida daiļliteratūras darbiem.
Reizēm es domāju, kāda gan izskatītos pasaule, ja to nebūtu sapostījis pirmais un pēc tam arī otrais pasaules karš? Man šķiet, ka daudz skaistāka.