Grāmata – Hordubals

Reiz pirms vairākiem gadiem biju atzīmējis, ka vajag palasīt arī kaut ko no Čapeka. Kāpēc – neatceros. To, ka Čapeki ir divi, nemaz nezināju. Bet, lai vai kā, uz labu laimi izvēlējos Karela Čapeka triloģiju, kuras pirmā grāmata ir Hordubals.

Parasti, jo man grāmata izteiktāk nepatīk, jo ātrāk to lasu, tā sakot, lai ciešanas ātrāk beidzas. Hordubals tika piebeigts ļoti ātri.

Autora mērķis bijis ļaut paraudzīties uz cilvēka likteni no dažādiem skatu punktiem, parādīt, cik dažāds, īstenībai neatbilstošs tas var izskatīties. Neredzu, kā var pastāstīt par šo grāmatu bez maitekļiem, tāpēc piedodiet un atvainojiet…

Juzefs Hordubals pēc astoņu gadu darba Amerikā atgriežas savā dzimtenē. Tur viņu mājās sanegaida sieva Polina un meitiņa, kurai nu jau palikuši 11 gadi. Par atsūtīto naudu Polina ar kalpu Stepanu krietni attīstījusi saimniecību, tiesa, ne gluži tā, kā Juzefs būtu to vēlējies redzēt. Lasītājs jau uzreiz nojauš, ka Polinai un Stepanam ir kaut kas slēpjams, bet Juzefs, lai arī Amerikā labu laiku sabijis, ir naivāks par mazu bērnu. Lasīt viņš arī neprot un, vēl vairāk – arī ar sievu sarunāties nē. Arī ar citiem cilvēkiem viņš nav nekāds mēļotājs, lai neteiktu vairāk. Viņam nav arī ne kripatiņas līdera dotību, visa viņa izturēšanās ir kā pēdīgajam kalpam, nevis saimniekam. Tad nu lasītājs spiests pusgrāmatu lasīt šī neveiksminieka apceres, fantāzijas un pilnīgi katastrofālās attiecības ar visiem citiem cilvēkiem. Labi laiku viņš Stepanu piecieš, tad aiz bažām par cilvēku valodām viņu atlaiž, visbeidzot, saskumis par sievas apvainošanos, atkal pieņem viņu atpakaļ un, lai nebūtu tik nesmuki, saderina ar savu 11 gadīgo meitu.

Galu galā nīkulīgais Juzefs galīgi apriebjas ne tikai lasītājam, bet arī grāmatas varoņiem. Grāmatas otrās daļas sākumā tiek atrasts Hordubala līķis. Aizdomas krīt uz Stepanu un Polinu. Tiek meklēti un atrasti daudz pierādījumi, notiek tiesas process. Tajā abus notiesā, lai arī pilnīga skaidrība par vainīgajiem un slepkavības norisi netiek rasta.

Pirmo pusgrāmatu mocījos. Man neliekas interesanti lasīt par dumjiem cilvēkiem. Tālākā notikumu virzība šķita ļoti paredzama, vienīgi izņemot slepkavību. Otrā daļa šķita neparedzamāka, līdz ar to arī lasīt kļuva mazliet interesantāk. Jādomā, ka tajos laikos tiesa vairāk tikusi uztverta kā instance, kurā noskaidro patiesību un spriež taisnu tiesu. Man tāda priekšstata par tiesu nav, līdz ar to nepārsteidza tajā uzaicināto liecinieku un apsūdzēto izrunāšanās, neatrisinātas pretrunas, klusēšana un vainas noliegšana.

Tagad vajadzētu par grāmatu pateikt arī kaut ko labu, bet nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi – pēc grāmatas motīviem uzņemtas divas filmas. Tātad ir bijis gana daudz cilvēku, kuriem šis darbs paticis vairāk nekā man.

Subjektīvais baudījums 2/10. Ja nav specifiska mērķa iepazīt Karela Čapeka daiļradi vai citi literārpētnieciski nodomi, tad, manuprāt, nav vērts to lasīt.