Es ar dzeju esmu uz Jūs. Tas nav nekas tāds, ar ko es lepotos. Dzeja mani vienkārši “neņem”. Man šķiet, tas varētu būt tāpēc, ka parasti lasu diezgan ātri. Bet arī ar prozu reizēm ir tā, ka to ātri lasīt nav iespējams. Tas ir, varēt jau var, bet īpašu labsajūtu gūt nevar. Līdzīgi varētu būt krietni ātri iztukšot pudeli laba vīna.
Pēdējos gados pa laikam tomēr cenšos atrast ar dzeju kopīgu valodu. Visbiežāk tas neizdodas. Man grūti pateikt, cik tādu mēģinājumu bijis. Daudz nē, bet neesmu centies aprakstīt arī tos pašus, jo man neliekas pareizi izteikties par dzeju, ja to nesaprotu.
Reiz internetā varēja redzēt JRT izrādi Fricis Bārda. Dzeja. Ambients. Nudien nesaprotu, kāpēc to nevarēja atstāt visiem skatītājiem pieejamu, bet tā jau ir cita tēma. Tā brīža apstākļi man traucēja izbaudīt izrādes ierakstu, bet skatoties vai, pareizāk sakot, klausoties sapratu, ka ar šo dzejnieku ir vērts iepazīties tuvāk. Līdz grāmatas iepazīšanai gan pagāja gandrīz pieci gadi.
Friča Bārdas Rakstu pirmajā daļā puse grāmatas ir dzejoļi, otra puse – dažādas apceres un recenzijas.
Gāja grūti. Grāmatai spēju atvērties tikai pēc 5-10 minūšu lasīšanas. Tas nozīmē, ka “iesildīšanās laikā” lasītie dzejoļi, iespējams, netika īsti labi uztverti. Pēc tam bija dažādas izjūtas. Dažbrīd gribējās pastumt grāmatu tālāk un pamatīgāk apcerēt dzejnieka teikto. Es dažbrīd viņa dzejoļus ne pārāk labi sapratu, bet man šķita, ka, ja es ieguldītu vairāk laika un pūļu, man izdotos. Vēl man likās, ka, dodoties trimdā, šo grāmatu būtu vērts ņemt līdzi kā latviskuma esenci. Tur nav nekā nacionāla šī vārda mūsdienu populārajā izpratnē, bet introvertā izteiksme, valoda un daba ir saprotami kādā pilnīgi citā, intuitīvā līmenī.
Es nezinu, kā ko tādu var uzrakstīt. Varbūt to varēja tikai toreiz, tajā laikā un nevar vairs šodien? Jo Fricis Bārda grūti saprotamā veidā ir spējis abstrahēties no ikdienišķā un tā aprakstīt sevi un pasauli pantos, ka, tajos iedziļinoties, paveras pilnīgi citi apvāršņi.
Vai es tagad esmu dzejas fans un biežāk centīšos to lasīt? Nē un nē. Domāju, ka šis ir tāds unikāls gadījums. Varbūt vēl Kārli Skalbi būtu vērts palasīt. Pārējo – kā nu sanāks.
Grāmatas otro daļu, jāatzīst, lasīju mazāk rūpīgi. Galvenokārt pie vainas bija neērtā sajūta, ka bibliotēkā grāmatas termiņš atkal jāpagarina jau nez kuro reizi. Tomēr bija interesanti iepazīt autoru arī no citas puses. Mani pārsteidza, cik sarežģīti viņš pauž savas domas. Lai pamatotu savas idejas, Fricis Bārda bieži atsaucies uz Gēti, Nīči, Tolstoju un citiem, kurus nemaz nezinu. Kādas tad ir viņa idejas? To nemaz nav tik viegli saprast! Ja es iedziļinātos rūpīgāk, tad jau droši vien man tas izdotos, bet tad arī grāmatu es varētu atgriezt bibliotēkā labi ja pēc gada. Tā es izlēmu lasīt recenzijas tikai par to autoru darbiem, kurus biju vismaz dzirdējis.
Šis tas interesants bija. Lūk, apcerē Mīlestība un nāve pirmās deviņas lappuses autors rakstījis par visu, kas uz sirds, līdz nonācis pie Raiņa Pūt, vējiņi!, izstāstījis tās saturu un pievērsies lugas sīkākai analīzei.
Kopumā ņemot, tomēr jāsaka, ka šī Raiņa drāma ir stipri vājš darbs.
Man bija ļoti interesanti lasīt, kā Bārda pamatojis savu viedokli. Pūt, vējiņi! gandrīz nemaz neatceros, tāpēc nebūtu pareizi man nostāties vienā vai otrā pusē, tomēr šķiet, ka Bārdas argumentāciju būtu ļoti grūti atspēkot. Jāņem vērā, ka rakstīts ir 1913. gadā. Rainis tolaik bija dzīvāks par dzīvu, tikai dzīvoja trimdā, Šveicē. Kādā citā atsauksmē Fricis Bārda atgriezies pie Pūt, vējiņi! un norādījis, ka tās vājums ir sekas no Raiņa vienpusīgo cienītāju pilnīgi nekritiskas izturēšanās pret Raiņa darbiem, kura beidzamos gados jau pieņēmusi noteiktu māņticības kulta raksturu.
Un, ja gadās vietas Raiņa darbos tik pretrunu pilnas, nekonsekventas vai kļūdainas, ka pat vissajūsminātā piekritēji nevar ar tām galā tikt (..), tad Rainis var justies pilnīgi drošs, ka neviens neteiks: te ir kļūda vai nepilnība, – bet tad iesāksies viena apokaliptiska minēšana: kas te īsti varētu būt domāts?
Toties par Kārļa Skalbes darbiem Fricis Bārda izteicies ar lielu cieņu un atzinību.
Droši vien vērts atzīmēt arī, ka proletariāta (Raiņa pamatšķiras) revolūcijai Bārda nav ticējis. Viņš norādījis, ka tikai daži ideālisti pēc sava apetīta apmierināšanas turpinās cīņu par ideāliem.
Nezinu, cik reizes šis eksemplārs bibliotēkā ticis izsniegts lasītājiem, bet izskatījās, ka vismaz apcerei Mīlestība un nāve esmu pirmais lasītājs.
Neuzdrīkstējos lappuses atdalīt vienu no otras, lai šis prieks paliek nākošajam lasītājam, ja tāds vispār būs. Grāmata izdota 1990. gadā.
Subjektīvais baudījums 8/10.