Marinas Stepnovas romāna Bezdievju iela darbība risinās Maskavā no astoņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Tās galvenie varoņi ir savā ziņā nenormāli, bet varbūt arī normāli cilvēki. Vai puika, kura tēvs viņu nicina un kura māte kļuvusi par depresīvu neglīteni, var izaugt normāls? Vai meita, kuras vecāki ir šķīrušies, bet dzīvo kopā un sacenšas par meitas mīlestību, var izaugt normāla? Un kā ar meitu, kuras māte esot padauza un tēvs kriminālā autoritāte?
Manuprāt, nav tik būtiski – ir tas viss normāli vai nē, jo autorei tas ir sanācis ticami. Šīs dzīves nenormālības dod stāstam neparedzamības un realitātes efektu. Varbūt tāds Ivans nav dzīvojis, bet tikpat labi ir. Tam nebūtu grūti noticēt. Arī Antošas un Maļas ir.
Autore izseko Ivana un Aņas gaitām no bērnības, radot lasītājam izpratni, kā tad šie īpatņi ir radušies un sagājuši kopā. Trešo varoni autore atstāj tītu neskaidros noslēpumos.
Sižetu izstāstīt var ļoti viegli un faktiski uz otrā vāka tas arī uzrakstīts. Labāk to iepriekš nezināt, būs interesantāka lasīšana.
Kas grāmatā vēl ir tāds īpašs? Tā ir autores valoda, precīzāk, stāstījuma veids. Daudz īsu teikumu, brīžiem lēkājoša hronoloģija, Konkrētas detaļas, pa laikam teikumi, kas it kā atrauj no teksta. Tie var būt rezumējumi, kāda atziņa vai ieskats nākotnē. Nedaudz atgādināja vēl vienu mūsdienu Krievijas rakstnieci – Narinē Abgarjanu.
Man personīgi nepatīk hronoloģijas raustīšana. Īpaši, ja kā lasītājs es nevaru gana ātri saprast, vai tagad tiek stāstīts par pagātni, nākotni vai tagadni. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ man bija diezgan grūta cīņa ar pirmo nodaļu. Pēc tam stāsts kļuva hronoloģiskāks un pamazām ievilka sevī. Neparedzamība, varoņu neparastums un detalizācijas radītā reālisma sajūta mani pamatīgi aizrāva un bija grūti grāmatu nolikt malā. Diemžēl tuvu beigām šīs kvalitātes sāka zust.
Brīžiem man radās aizdomas, ka autore rakstot ir improvizējusi, nevis pieturējusies pie kāda plāna. Tas ir samērā labi izdevies. Iespējams, autore rakstījusi pēc manas maģistra / bakalaura darbu formulas: vispirms teksts, tad secinājumi, tad mērķu izvirzīšana, tad nobeigums un visbeidzot ievads.
Subjektīvais baudījums 8/10.