Dzimšanas un vārda dienas ir tādas dienas, kurās par tevi atceras daudzi un dažādi cilvēki, kuriem citās reizēs tava eksistence ir samērā vienaldzīga. Var jau, protams, pukoties, ka VIŅI par mani atceras tikai divas reizes gadā, bet… Bet varbūt nav vērts sašust par visām tām dienām, kad esi bijis aizmirsts? Varbūt ir vērts priecāties par to vienu vai divām dienām, kurās VIŅI par tevi atceras un velta tev kaut nelielu brīdi savas uzmanības?
Mīļš paldies par apsveikumu! :))))