Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir pastāvīga izstāde pirmajā stāvā. Viens no eksponātiem ir milzīga grāmata, kuru šķirstot, parādās video ilustrācijas dažādām grāmatām. Viena no tām ir Simt vientulības gadu. Izstādē esmu bijis daudz reižu, jo bērniem tā patīk. Savukārt pie lielās grāmatas bieži mēdzu nodomāt, ka, lūk, Simt vientulības gadu varētu būt kaut kas interesants. Pie lasīšanas tiku pēc vairākiem gadiem, nebija nekāda prioritāte. Bet velti. Būtu es agrāk zinājis!
Jau kopš 18 gadu vecuma autors vēlējies uzrakstīt grāmatu par savu vecvecāku māju, kurā viņš dzīvojis agrā bērnībā. Bet rakstīšana nevedās un neizdevās atrast piemērotu izteiksmes veidu.
Divdesmit gadus vēlāk kādā 1965. gada dienā Markess, tobrīd žurnālists, stūrējis auto, vedot ģimeni atvaļinājumā uz Akapulko. Piepeši viņš sapratis, kā jāraksta, apgriezis auto un braucis atpakaļ uz mājām. Auto Gabriels pārdevis, lai ģimenei būtu iztikas līdzekļi, kamēr viņš nestrādā algotu darbu, un ķēries pie spalvas. Tomēr rakstīšana aizņēmusi daudz vairāk laika nekā sākotnēji bija plānots. Viņa sieva bijusi spiesta ņemt pārtiku veikalos uz parāda, deviņus mēnešus viņi nav spējuši samaksāt īres maksu. Katru dienu rakstot, darbs bija pabeigts pēc 18 mēnešiem. Un Markesam tas patiešām bija izdevies!
Simt vientulības gadu kļuva par ļoti slavenu darbu visā pasaulē. Tā autors dzimtenē kļuva ļoti slavens, ieguva pat Nobela prēmiju literatūrā – pirmais no Kolumbijas.
Kas tad tur tāds grāmatā ir?
Cilvēku grupa dibina ciematu pie upes un nosauc to par Makondo. Galvenais vīrs tur ir Hosē Arkādio Buendija. Grāmatā ir pastāstīts par viņa un viņas sievas dzīvi, par viņa bērniem Amarantu, Aureljāno Buendiju, Hosē Arkādio Buendiju, mazbērniem Arkādio, Aureljāno Hosē un 17 citiem, par mazmazbērniem Remēdiosu Daiļo, Hosē Arkādio Otro, Aureljāno Otro, mazmazmazbērniem Amarantu Urzulu, Hosē Arkādio, Renātu Remēdiosu, mazmazmazmazbērnu Aureljāno un mazmazmazmazmazbērnu Aureljāno. Kad grāmatā biju mazliet pāri pusei un sadzima kārtējie Aureljāno un Arkādio, meklēju internetā ģimenes koku. Varēju jau gan arī iztikt, nemaz tā nejuka viņi visi. Lielāka problēma bija varoņu ārlaulības sakari un to sekas. Krist grēkā ar mātesmāsu nav labi, bet ko lai iesāk, ja abiem ļoti gribas?
Notikumi grāmatā zināmā mērā ir cikliski. Tie neatkārtojas 1:1, bet ir daudz līdzību. Arī bērniem dotie vārdi nosaka, kādi viņi būs, kuriem senčiem būs līdzīgi. Nosacīts izņēmums ir vienīgi dvīņi, kas savā laikā, iespējams, apmainās ar vārdiem. Dvīņi mirst vienlaicīgi, bet neatkarīgi cits no cita. Tā kā iereibušie izvadītāji zārkus nejauši sajauc, tad katrs tiek apbedīts zem brāļa (pieņemtā?) vārda.
Ir ļoti daudz seksa, bet ne uzbudinošu ainu. Ir daudz vientulības, bet galvenie varoņi ar to sadzīvo. Ir dažādi mistiski momenti, brīnumi. Viena no varonēm beidz savas zemes gaitas, paceļoties debesīs. Savukārt mirušie bieži vien ir pavisam klātesoši dzīvajiem.
Man radās iespaids par milzīgu pasaku, laika ritējums ir samērā straujš. Nesaprotu, kā to bija iespējams izdomāt un uzrakstīt. Kaut gan, ja darbs ideju līmenī grozījies pa galvu desmitiem gadu, varbūt arī tik neizskaidrojami tas nav. Tik un tā – salikt tādu informācijas apjomu kopā ir neticams darbs.
Viena no mani uzrunājošākajām vietām bija teikums gandrīz trīs lappušu garumā. Tajā sieva pārmet savam vīram visus viņa pagātnes grēkus. Markess nav nekāds Marsels Prusts, viņam tādi teikumi nav raksturīgi, tāpēc šis šķita vēl īpašāks.
Iespējams, 18 gadu vecumā es nespētu pamanīt šī darba unikalitāti un tas varbūt liktos vienkārši garš stāsts par daudziem cilvēkiem.
Subjektīvais baudījums 9/10.
Jā. Viena no labākajām grāmatām pasaulē. Fakts.
Markesa maģiskais reālisms ir ļoti baudāms. “Simts vientulības gadu”, jā, viena no obligātās literatūras. Paldies par info, kā romāns tapis! 🙂