Elīnas Zālītes kopotie raksti nonāca pie manis mājās, jo neko par autori un tās darbiem nezināju, tik daudz vietas gan jau vēl kaut kur atradīsies un vispār žēl mest ārā. Kādu dienu paņēmu kopoto rakstu pirmo grāmatu un sāku to lasīt.
Apmēram trešdaļu grāmatas aizņem dzejoļi. Lasīju, ka vienu otru esot izmantojis Zigmars Liepiņš savām dziesmām, tomēr neko pazīstamu nepamanīju. Tiesa, nelasīju arī ļoti rūpīgi. Lai lasītu dzeju, man vajadzīgs īpašs noskaņojums, bet tas ir reti. Pārlaidu vien acis rindām un pa retam centos iedziļināties. Secināju, ka gandrīz visi dzejoļi beidzas drūmi – pēdējās rindās bieži pieminēti kapi, nāve, mūžība, sāpes.
Sekoja stāsti. Tie ir īsi un visai koncentrēti. Nezinu, kāda bijusi to sakārtošanas metode, bet man ātri sāka šķist, ka autorei visur dominē viena tēma. Nevaru teikt, ka tā ir mīlestība, jo par to tomēr raksta citādāk. Drīzāk tā ir gribēšana. Tikai uz beigām parādās stāsti, kuros nav gribēšanas tādā vai citādā veidā. Lielākoties grib sievietes. Bet gadās arī, ka grib vīrieši, tiesa, diezgan sievišķīgā veidā; tā kā pasīvi, pārāk nosvērti. Ir vien daži stāsti, kuros gribēšanas nemaz nav.
Īpaši izcēlās pēdējais stāsts sava garuma un tematikas dēļ. Bēgošu sarkano partizānu ievaino vācu lode, viņš paslēpjas paplānā siena kaudzītē. Tad viņu atrod ganu meitene un palīdz, pati par to vēlāk samaksājot visaugstāko cenu. Stāstā minēts, ka partizāna vecāki būtu tikuši pie savām mājām, ja vien 1905. gadā muižkungam būtu nobučojuši roku. Bet nekā, situšies tāpat. Par Latvijas zemes reformu, protams, ne vārda. Baigais gads aizgūtnēm slavēts pilnīgi bez jelkāda pamata, jo tad, lūk, ģimene kļuvusi daudz turīgāka.
Grāmatas trešajā daļā ir tēlojumi un apraksti. Ir gan ceļojumu apraksti dzimtajā pusē, gan Ēģiptē, gan Francijā. Dažus no tiem lasīt bija interesanti. Ziniet, kā ēģiptiešu pārdevēji tirgū uzspodrinājuši zemenes? Tās iebāžot mutē un atkal izvelkot ārā. Pēdējais no aprakstiem bija par vāciešu nopostīto un PSRS atjaunoto Jelgavu. Vai zinājāt, ka vācieši mērķtiecīgi nopostījuši Jelgavas pilsētu? Es arī nē.
Pēc šī visa mani ieinteresēja literātes biogrāfija. Slimojusi ar tuberkulozi, daudz ārstējusies ārzemju sanatorijās. Bijusi dramaturģe, nodarbojusies ar tulkošanu. 1954. gadā ieguva Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.
literatura.lv atradu zīmīgu Benedikta Kalnača citātu:
Kompromisi [ar totalitāro padomju režīmu], kas iezīmējās Zālītes mūža nogalē, nav nejauši un pārsteidzoši. Būtībā visa Elīnas Zālītes radošā biogrāfija veidojusies ļoti pragmatiski – rēķinoties ar reālām publicēšanās iespējām, lasītāju gaumi, varbūt arī – ar sava radošā talanta diapazonu. Šo pieeju pirmām kārtām nosaka nepieciešamība ar literāro darbu nodrošināt sev iztiku. Elīna Zālīte tikai nepilnus desmit gadus strādājusi pastāvīgi algotu darbu. Turklāt iztika šoreiz nozīmē ne tikai kārtējos izdevumus, bet arī nepieciešamās ārstēšanās izmaksas. Jautājums par savas sirdsapziņas saderību ar rakstīto biežāk ieskanas padomju posmā, taču šo izlīgumu sagatavo Zālītes agrākā darbība.
Par laimi, neesmu bijis spiests dzīvot Staļina laikā un man nav bijis personīgi jāpārliecinās, kādi tieši kompromisi ar okupantiem bijuši jāslēdz. Un tomēr man šķiet, ka brutāli melot par nesenu vēsturi ir mazliet par daudz. Man ir neērti, ka šai personai Apē ir atjaunots piemineklis.
Aicinātu tos, kas ne pārāk senā pagātnē sadarbojušies ar okupācijas varas iestādēm, mācīties no šī un līdzīgiem piemēriem. Lūk, cilvēks dzīvoja, vienā brīdī sāka sadarboties ar okupantiem un nomira. Elīnai Zālītei vairs nav nekādu iespēju izskaidrot, kāpēc tā rikojās, kādi bijuši motīvi, kas viņu piespieda un ko tieši viņa darīja vai nedarīja. Neatlieciet šo darbiņu uz vēl vēlāku brīdi, jo neesiet nekādi jaunekļi vai jaunietes. Tas nav nekāds rādītājs, ka jūs šodien relatīvi ciena. Tas viss var mainīties ļoti ātri un tad jūs nonāksiet vēstures necienīgāko personu plauktiņā bez jelkādām iespējām sevi attaisnot.
Subjektīvais baudījums 6/10.