Visvienkāršāk būtu par šo grāmatu nerakstīt neko. Vai arī uzrakstīt “deviņi stāsti par lezbietēm”, norādīt zemu subjektīvo baudījumu un aizmirst. Bet šīs atsauksmes es rakstu galvenokārt sev pašam un viens no mērķiem ir, lai es kaut ko atcerētos par grāmatu, paša vārdus izlasot. Tāpēc papūlēšos mazliet vairāk.
Iespējams, nav korekti teikt, ka visi stāsti bija par lezbietēm, bet, ņemot vērā, ka to bija tik daudz, man nebija arī pamata domāt, ka pārējās nebija lezbietes. Domāju, ka autore par šo manu pieņēmumu neapvainotos.
Atvainojos, ja kādu no stāstiem aprakstu neprecīzi, tos saprast ne vienmēr ir viegli, lai neteiktu vairāk.
- Par kādu strādājošu meiteni, kas izstādē pamana ļoti pievilcīgu sievieti un vēlāk viņu satiek darba darīšanās. Nekas tur tā arī nenotiek.
- Meitenes izšķiras, viena pārvācas pie kādas trešās, seko scēna. Saraustīti aprakstīts no visu trīs sieviešu skatu punkta. Tā kā nav nekādu papildus norāžu, stāsta struktūru nevar saprast diez ko ātri. Būtu tīri labs stāsts, ja lasīšanas process nebūtu tik apgrūtināts.
- Par Hannu, kas pēkšņi pamostas neredzama. Viņa vēro, kā ģimene Hannu meklē, bēdājas. Lai arī Hanna spēj kustināt priekšmetus, uzrakstīt zīmīti viņai nenāk ne prātā. Hanna sastop cilvēku, kurš viņu redz, bet nekas skaidrāks no tā nepaliek, vienīgi tiek aprakstīts strīds pirms liktenīgā rīta.
- Meitene pārceļas dzīvot mirušās vecmāmiņas māsas lauku mājā. Viņa sāk strādāt par bibliotekāri, viņu aplido kāds jauneklis, bet, gribot meiču nobučot, čalis tiek pie apvemtām kurpēm. Izrādās, kad meitene naktī aizmieg un sapņo, kā staigā pa pili, viņa tobrīd pilī reāli spokojas.
- Irmas tante draudzenes Alīdas bērēs atceras abu iepazīšanos. Alīdas bērni ir gandrīz kā Irmas pašas bērni, tik tuvas viņas ir bijušas.
- Meitene sapazīstas ar draudzeni – kādu dziedātāju, kas dzied tikai krieviski. Meitene dzīvo rajonā, kur allaž pulcējas homofobiski noskaņoti džeki un viss beidzas slikti. Te lasāmi arī teksti krievu valodā un tie nav tulkoti.
- Meitenei N. ir bijušas attiecības ar E., tad ar K., tad A., tad S. Beigās viņai ir vai arī nav attiecību ar cilvēku, kurš esot pat ar mieru uzvilkt kleitiņu un drāzt no aizmugures, lai meitenei patīkamāk. Kleitiņu nez kāpēc pielaiko pati galvenā varone un lirisko vārdu plūdos es tā arī nesapratu, kas tur īsti notika un kāpēc.
- Meitenei iet bojā vecāki un viņa pārceļas dzīvot uz pilsētu. Tur viņa sapazīstas ar kādu meiteni, motociklisti. Abām ir attiecības, kas pēc atvaļinājuma pārtrūkst.
- Eiprila izgudrojusi laika mašīnu un dodas uz pagātni, lai tajā sameklētu kosmosā peldošu sievietes plikbildi, atradīs vēl kāds citplanētietis un padomās, ka te uz zemes dzīvo tumsoņas. Bildītes vietā viņa sastop kādu sievieti, kas, izrādās, atceļojusi no nākotnes, lai Eiprilu apturētu. Abas vēlāk ceļo uz pagātni, cieš avāriju. Eiprila ļoti grib atpakaļ mājās, lai arī sākotnēji nebija domājusi kādreiz atgriezties, bet tas neesot iespējams.
Kāpēc nebiju sajūsmā par grāmatu? Vai tāpēc, ka, kā jau nesen rakstīju, LGBT+ ar savu uzmācību kaitina aizvien vairāk? Arī, bet tas nepavisam nav galvenais iemesls. Ja darbu, ko lasu, saprast ir diezgan grūti, kļūstu mazliet nīgrs. Šķiet, ka galvenais autorei bijis aprakstīt sajūtas, nevis loģisku notikumu ķēdīti. Varbūt tas ir speciāli, lai lasītājam interesantāk, bet, kad es personīgi otrā stāsta vidū sapratu, ka visu līdz šim esmu sapratis galīgi ne tā, mana pacietība izbeidzās un noliku grāmatu malā. Paņēmu atkal rokās tikai pēc vairāk dienām. Bet varbūt tas tā nav bijis speciāli, un cilvēkam vienkārši ir tāds izteiksmes veids. Viens no tādiem konkrētiem piemēriem, ja nu autore šīs rindas lasa, ir pēdējā stāstā. Labs brīdis paiet, līdz kļūst skaidrs, ka lomiji stāstā ir divi, nevis viens. Tādi momenti lasītājam nav patīkami. Un vispār žēl, ka tā. Autorei labi izdodas stāstos uzburt savu atmosfēru.
Kas attiecas uz lezbietēm, tad nešķiet, ka autores mērķis būtu bijis iežēlināt lasītājus pret homīšiem. Tas ir patīkami. Tiesa, bija stāsts arī par homofobiju, bet es to neuztvēru kā “jums ar viņiem tagad kaut kas noteikti ir jādara!”
Vizuāli grāmata ir pievilcīga. Tajā ir visnotaļ skaisti zīmējumi dažādās vietās. Šur tur uzzīmēti kukainīši, vienu no tiem uz sekundes daļu pat noturēju par īstu. Ir rokraksti un zīmītes. Ļoti skaisti, gribētu, lai tādu grāmatu ir vairāk.
Subjektīvais baudījums, pat nezinu, pirmajā brīdī šķita 4/10, bet, paejot dažām dienām, šķiet, ka nemaz jau tik traki nebija. Tomēr drīzāk es teiktu “apmierinoši”, nevis “gandrīz labi”, un tas atbilst 5/10.