Iepriekš biju solījis, ka gadījumā, ja tikšu uz ekskursiju tramvaju depo Brīvības ielā, izveidošu par to reportāžu. Tagad varu savu solījumu izpildīt.
Kā sapratu, ekskursijas parasti notiek trešdienās. Strādājošam pieaugušajam trešdienā izbrīvēt laiku nemaz nav tik vienkārši, bet šoreiz veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā uz depo tomēr varēju doties. Brīvdienās, kā sapratu, ekskursijas nenotiekot.
Kopā sapulcējāmies ap 30 interesentiem, vairums bērni. Katrs ekskursants saņēma nelielu dāvanu maisiņu ar blociņu, pildspalvu, atstarotāju un ap kaklu liekamu lenti, viss rotāts ar Rīgas satiksmes simboliku. Tā kā tagad varu uzvilkt gaišzilu kreklu, uzkārt kaklā kādu identifikācijas karti, vienā rokā paņemt blociņu ar pildspalvu, otrā – planšeti, kāpt iekšā tramvajos un vērot, kā reaģē pasažieri.
Vispirms tikām iepazīstināti ar Rīgas transporta līdzekļu vēsturi un esošo situāciju. Par vēsturi īsi var palasīt Rīgas satiksmes lapā.
Uzzinājām, ka esot plānots atjaunot īsos autobusus ar elektriskajiem Solaris 12. Izmēģinājuma modeļi jau kursējot. Tika pastāstīts arī, ka lielākie Rīgas satiksmes izdevumi esot darbinieku algām ar visiem nodokļiem (36%), elektroenerģija ir tikai 3%, degviela – 6%.
Pēc tam katrs tika pie atstarojošās vestes, parakstījās par elementāru kārtības noteikumu ievērošanu un gājām aplūkot depo telpas.
Vispirms devāmies uz tramvaju mazgāšanas angāriem.
Siltā laikā tramvajus mazgā katru dienu. Ziemā to darīt nevar, jo izveidojas ledus un traucē atvērt vagona durvis.
Tad ekskursanti tika ielaisti jaunajā tramvajā un pēc kārtas drīkstēja pasēdēt vadītāja sēdeklī.
Kabīne ir noslēgta no salona un liekas samērā plaša. Nez kādēļ nebija sajūtas, ka aiz muguras ir milzīgais tramvaja sastāvs. Vadīt tādu garu milzeni man droši vien patiktu.
Apjautājos, vai, vadot tramvaju, briesmīgi nenāk miegs un pats uzreiz nopratu atbildi – pie tā pierod. Vispār darbs esot saistīts ar lielu stresu. Jāpieskata tramvajs, jāuzmanās no agresīviem autovadītājiem un jāiekļaujas grafikā. Pasažieri arī mēdz būs visādi.
Tālāk devāmies uz remonta veikšanas telpām.
Tālāk devāmies uz angāru, kurš celts īpaši jauno tramvaju apkopei. Lai tramvaji būtu ar zemo grīdu, daļa aparatūras un mehānismu atrodas uz tramvaja jumta. Ērtākai piekļuvei nepieciešama īpaša estakāde.
Ejot laukā, ievēroju vecu, zilibaltu tramvaju. Apjautājos, vai tas ir no Daugavpils, jo līdzīgus biju tur pirms daudziem gadiem redzējis. Jā, šis tiešām esot Daugavpils tramvajs. Gaida savu restaurāciju, bet šobrīd tāda ieplānota neesot.
Pirms daudziem gadiem (ja pareizi atceros 90-o gadu beigās) veiktā T3 (apakšējā attēlā pa kreisi) modernizācija esot izmaksājusi 50’000 latu par vienu tramvaju. Šī vagona restaurācija diez vai izmaksātu mazāk.
Aplūkojām vēl dažus īpašus tramvajus.
Jāatzīst, ka ekskursija bija ļoti interesanta. Man te vairāk sanācis parādīt acīm redzamo, bet daudz mazāk visu interesanto, ko dzirdēju no ekskursijas vadītājām, īpaši Ilmas Jansones. Stāstāmā par tramvajiem viņai ir ļoti daudz, tāpēc ceru, ka reiz būs lasāmi arī memuāri. Tāpēc ir vērts pieteikties ekskursijā uz depo pašiem, visu aplūkot, paklausīties un uzdot savus jautājumus. Varot doties arī uz autobusu un trolejbusu parkiem.
Vēl par tramvajiem un Rīgas sabiedrisko transportu ļoti laba grāmata esot “Rīgas sabiedriskais transports no 19.gs. vidus līdz mūsdienām“. Pats to neesmu vēl iegādājies, jo katru reizi, kad dodos garām kādam no Rīgas satiksmes klientu apkalpošanas centriem, rindas tajos šķiet nejēdzīgi garas. Gan pagūšu.
Liels paldies uzņēmumam Rīgas satiksme, kā arī ekskursiju vadītājām Marutai Auziņai un Ilmai Jansonei!
Labs raxts