Statistikas rādītāji kopš aprīļa vidus nav būtiski mainījušies. 2. maijā piecu dienu vidējais no jauna saslimušo cilvēku skaits ir 11. Arī 15. aprīlī bija 11. Starp citu, 17. aprīlī bija tikai seši, tātad var arī interpretēt, ka vērojams nozīmīgs pieaugums.
Objektīvi diez vai ir pamats atslābināties. Bet sadzīves līmenī pēdējās dienās redzu, ka tā tomēr notiek.
Bērnudārzā nākamnedēļ tiek prognozēta otras grupiņas atvēršana, jo bērnu skaits nemitīgi pieaug. Neviens nav atcēlis regulāro birokrātismu – parakstīties, ka bērns nav bijis saskarsmē ar saslimušajiem vai to kontaktpersonām un ka nav iespēju bērnu pieskatīt citādi. Sanāk, ka daudzi vecāki apmēram mēnesi spēja atrast “citus pieskatīšanas veidus”, bet nu vairs nevar.
Uz ielas aizvien biežāk redzu cilvēku bariņus, kas pēc vienas ģimenes locekļiem gluži neizskatās. Kuriozākais novērojums, ja to tā var saukt, ņemot vērā situācijas nopietnību, bija četru cilvēku kompānija, kas gāja pa ielu, ceturtajam kādus divus metrus atpaliekot. Tas gan netraucēja viņam uz priekšu padot atvērtu alus pudeli.
19. martā tika aicināts neizmantot Rīgas bērnu rotaļu laukumos un ziņots par to pakāpenisku slēgšanu.
Esošā situācija lieliski attēlo, ka ilgtermiņā pārmērīgi aizliegumi nespēj funkcionēt. Vai arī, varbūt mazliet nekorekti to var raksturot kā – nav iespējams visus muļķot visu laiku. Matemātiskā varbūtība dabūt vīrusu šobrīd ir pārāk maza, lai tik liela cilvēku daļa justu motivāciju būtiski ierobežot savu ikdienu.
Visu laiku saspringumā un ārkārtas stāvoklī dzīvot nav iespējams. Cilvēks vienkārši to nespēj. Pie briesmām un zināma riska pierod.
Vai Uga Dumpis ar Ilzi Viņķeli un Krišjāni Kariņu ir padomājuši, ko iesākt situācijā, ja vīruss tomēr pieņemas spēkā (pateicoties cilvēku bariņiem, kuriem ne bez pamata piegriezušies stingrie ierobežojumi)?
Manuprāt, šaurais laika sprīdis, kurā varēja īstenot stingrus ierobežojumus, ir beidzies. To būs iespējams atkārtot vienīgi, ja vīruss dramatiski pieņemsies spēkā, nevis turēsies tādās mērenās robežās kā tagad. Ja ārkārtas situācija ar tikpat niecīgu saslimušo cilvēku skaitu tiks saglabāta, labākajā gadījumā Dumpis+Viņķele+Kariņš zaudēs autoritāti. Sliktākajā tiks intensificēta cīņa ar ierobežojumu pārkāpējiem. To būs pārāk daudz, cilvēki tāpat pulcēsies bariņos pa kaktiem. Var nonākt pie vardarbības eskalācijas starp policistiem un daudzajiem likuma pārkāpējiem, var iestāties politiska nestabilitāte, spēku var iegūt tādas teorijas kā “vīruss nemaz nav tik bīstams” utml.
Prātīgākais, ko šobrīd var darīt, ir just un paredzēt iedzīvotāju noskaņojumu, lai tam pieskaņotos. Un runāt, cik vien iespējams, godīgi, jo gludo frāžu spēks ir beidzies. Kāpēc beidzies? Paskatieties vēlreiz attēlā no Ziedoņdārza!