Es tiešām neapskaužu tos jaunos cilvēkus, kuriem šis laiks posta attiecības – gan romantiskās, gan draudzību. Ja man savos 18 gados būtu tāda pandēmija ar attālinātajām mācībām, justos pusi dzīves palaidis garām.
Tagad atzīmēšu dažus skaitļus, lai ilustrētu starpību starp abām ārkārtējām situācijām un “miera periodu” starp tām.
Pirms pirmās ārkārtējās situācijas Latvijā bija 10 ar Covid-19 saslimušie. Pirmās ārkārtējās situācijas 90 dienu laikā no 12. marta līdz 9. jūnijam – 1079. Starp ārkārtējām situācijām 152 dienās saslima vairāk nekā 6800 cilvēku. Vēl pirms dažām dienām tika sasniegts jauns vienā dienā konstatēto inficēto skaits – 533. Četrpadsmit dienu vidējais rādītājs pēdējās trīs dienas kavējas 310-315 robežās. Kopā saslimuši apmēram 0.4% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Jūnijā sliktākā diena bija trešajā datumā, jo bija veseli 8 no jauna saslimušie. Jūlijā divas dienas bija 13, augustā divas dienas – 18. Septembra pēdējā diena iezīmējās ar rekordskaitli 95, oktobra rekords bija 284. Novembris ir vēl tikai pusē, bet šī brīža rekords ir 533.
Likšu skaitļus malā un hronoloģiskā secībā apskatīšu senākus notikumus.
Gadījums, par kuru negribēju rakstīt brīdī, kad tas bija noticis, bija kolēģa saslimšana. Vadība zināja, kurš ir saslimušais, bet izvēlējās to nevienam neteikt. Grūti spriest, vai tā bija pareizi rīkoties, bet spriedze kolēģu vidū bija pamatīga. Vēlāk uzzinājām, ka saslimušā tuvākie kolēģi bija informēti, bet slimnieka identitāte vairumam tā arī palika noslēpums. Tā laika panisko attieksmi pret vīrusu raksturo arī gadijums ar citu manu kolēģi. Meitene bija pastāstījusi savam puisim, ka, lūk, mums darbā gadījums. Viņš savukārt savā darbā bija ieminējies saviem kolēģiem un puisis kā spitālīgais nosūtīts karantīnā.
Arī mūsu ģimenē bija nepatīkamas diskusijas par saslimušo manā darba vietā. Nelāgā kārtā tas sakrita reizē ar dzīvesbiedrenes netipiskām kakla sāpēm bez īpaša iemesla. Pārējie jutāmies labi. Viņa sazvanījās ar ārstu, kurš šajā gadījumā ieteica turpināt dzīvot kā parasti un vērot veselību.
Strādāju attālināti līdz visnotaļ jaukajā jūnijā vadība pieņēma lēmumu darbiniekiem likt atgriezties savās darba vietās. Kopš tā laika saslimšanas gadījumu darba kolektīvā nav bijis, vai arī tie veiksmīgi noklusēti. Atsāku lietot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Mani braucieni ir īsi un parasti patukšā transportā.
Man par prieku atsāka strādāt bibliotēkas. Labas grāmatas lasīšana lieliski ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm. Grūtākais – saprast, kura grāmata būs laba. Tā kā gar plauktiem staigāt nedrīkst, rezervēju grāmatas internetā.
Jūlijā ar ģimeni aizbraucām pastaigāties pa Pērnavu un padzīvoties akvaparkā. Rīgā satikām draugus no Šveices. Notika izlaidums bērnu dārzā ar visu ballīti. Bija dažādas interesantas aktivitātes Baldones un Rīgas pilsētas svētkos. Varējām sarīkot meitai dzimšanas dienas ballīti. Šobrīd tas liekas mazliet neticami.
Augustā parunājos ar diviem bijušajiem kolēģiem. Viņu uzņēmumi pirmajā vilnī pārkārtojās darbam attālināti un ofisos vasarā nemaz neatgriezās. Pie reizes reorganizēti procesi un darbs kļuvis efektīvāks. Man mazliet skauda, jo mūsu uzņēmumā bija vērojama vēlme pēc iespējas saglabāt veidu, kā esam strādājuši “vienmēr”.
Neilgi pirms septembra beigām piedalījāmies putnu vērošanas sacensībās ar noslēguma pasākuma nelielajās LOB telpās. Kad oktobra sākumā nopratām, ka tūlīt atsāksies cilvēku ierobežošana, devāmies visa ģimene apmeklēt Zoo. Tomēr apmeklētājiem tas joprojām ir atvērts.
Ar īgnumu nācās pieņemt masku valkāšanu sabiedriskajā transportā. Sākumā es tam kaut kādu jēgu saskatīju. Tad tas pats tika prasīts arī veikalos un bērnudārzā. Jo tālāk, jo muļķīgāk tas viss liekas. Vai maskas tiešām ir efektīvas? Nudien neesmu pārliecināts. Lūk, piemēram, lasāma pagara, bet vērā ņemama argumentācija. Cilvēki, ja vispār maskas lieto, tad aizskar tās ar rokām, tur degunu ārā, velk zem zoda. Kafejnīcās mierīgi velk nost. Neticu, ka vienreizējās maskas vairums cilvēku nelieto atkārtoti vai ka vairākkārt lietojamās visi cītīgi mazgā 60 grādu temperatūrā. Būtu jādomā, vai no šīs prasības obligātuma neatvadīties, bet kurš gan atrastu tādam solim nepieciešamo politisko drosmi? Vieglāk viest paniku, aiztaisīt lielus veikalus (lai labāk cilvēku masas drūzmējas mazākās telpās) un baidīt līdzpilsoņus ar frāzēm “bez vajadzības vispār ārā no mājas neiesiet“.
Manuprāt, esošā situācija raksturojuma šādi – valdība izliekas, ka kontrolē situāciju, mēs izliekamies, ka klausām valdībai.
Es neesmu pret ierobežojumiem. Es esmu pret nepārdomātiem, haotiskiem un bezjēdzīgiem ierobežojumiem, jo tie mazina arī saprātīgu mēru efektivitāti. Diemžēl ārkārtējā situācija valdības izpratnē ir laika posms ar ekskluzīvām tiesībām dažādu aizliegumu īstenošanai, nevis neparastu atļaujošu risinājumu realizācijai. Tādi būtu, piemēram, viesnīcu pārkvalificēšana par valsts subsidētām telpām tūristu pašizolācijai, dīkstāvē esošu darbinieku materiāla stimulēšana palīdzēt medicīnas darbiniekiem, birokrātiskā sloga mazināšana mediķiem uz ārkārtējās situācijas laiku utml. Noteikti līdzcilvēkiem ir daudz labu, praksē īstenojamu ideju, bet vieglāk, protams, smadzeņu podu nepiepūlēt, par neparastiem risinājumiem atbildību neuzņemties un nodarboties ar visa aizliegšanu. Tādi cilvēki, manuprāt, ar politiku nodarboties nedrīkstētu.
Tikmēr Rīgas Dinamo netraucēti turpina zaudēt visiem pēc kārtas Krievijas čempionātā, vazāties šurpu turpu ar saviem baciļiem un uzņemt ciemiņus.
Dzīvesbiedrene oktobrī daļu nedēļas uzsāka strādāt no mājām, ko turpina arī tagad. Arī viņai darbā bija salimšanas gadījums un vienai no kolēģēm nācās doties pašizolācijā. Par laimi, citu saslimušo nav bijis.
Oktobra beigās biju teātrī. Tā bija pirmā JRT izrāde pēc ilgākas pauzes un mēs bijām pirmie skatītāji, kuri bija spiesti sēdēt maskās. Biju priecīgs par redzēto. Drīz pēc tam teātra izrādes atkal tika atceltas.
Kad novembra sākumā bija skaidrs, ka tiks izsludināta jauna ārkārtas situācija, bija jūtams, ka līdzcilvēki lēmumu gaida ar zināmu uztraukumu. Pēdējā darbdienā pirms ārkārtas situācijas atvadījos no kolēģiem, novēlot priecīgus Ziemassvētkus un Lieldienas, jo kas zina, kad nākamreiz redzēsimies.
Izmēģināju attālināti atvērt bankas kontu Citadelē. Principā tas ir iespējams, bet daudz piņķerīgāk nekā to biju gaidījis. Sazvanīšanai (bet citādāk nevarēja) vien patērēju kopā kādu stundu. Un tik tā nācās doties uz banku, jo, lūk, ieskaitāmajai summai esot mēneša limits, kuru var noņemt tikai klātienē.
No pazīstamiem cilvēkiem, kuri būtu saslimuši ar neganto bacili, tviterī sevi pieteica mkKilups. Vienu dienu pirms otrās ārkārtējās situācijas izsludināšanas uzzināju arī par tuva radinieka saslimšanu. Cik sapratu, klājies daudz maz veiksmīgi, inficēšanās avots bijusi darba vieta slimnīcā.
Visbeidzot vadība akceptēja, ka nodaļu līmenī darbu varam organizēt kā gribam, arī no mājām. Vienojāmies, ka bez vajadzības uz ofisu neejam un strādājam attālināti. Diemžēl man vajadzība ir un būs vēl kādu laiku, jo strādāt attālināti ar jaunpieņemtiem darbiniekiem, kuriem objektīvi jāpievērš daudz uzmanības, ir krietni grūti.
Pa laikam ienāk prātā, bet ko tad, ja vakcīnas izrādīsies neveiksmīgas?
“Man mazliet skauda, jo mūsu uzņēmumā bija vērojama vēlme pēc iespējas saglabāt veidu, kā esam strādājuši “vienmēr”.”
^ Ehh, mums joprojām tā. Nav nekāda plāna “B”. Strādājam, kā parasti – nu jā, galdus jau sen pārbīdījām tā, lai pēc iespējas lielāka distance bet tas arī viss.
Vienā no sapulcēm vadība teica, ka neatbalsta darbošanos no mājām. Nezinu, man jau liekas, ka reālais iemesls ir kaut kāda mistiska vēlme visu bezjēdzīgi kontrolēt. Bet vajag kontrolēt tikai uzdotā uzdevuma izpildes termiņus ne jau to, kā darbinieks to paveic.
Mums bieži ir grūti novērtēt, cik laika uzdevums prasīs, tāpēc nevar tikai skatīties uz rezultātu. Kaimiņu nodaļā vadītājs netic attālinātam darbam un ļauj to veikt tikai īpaši saskaņojot. Gan jau tur var kaut ko optimizēt, mainot ierastos procesus, bet tam vajag gribēšanu.
p.s. Gribās jau ticēt, ka tas ir tikai “vienkārši kārtējais vīruss”. Bet iekšēji kaut kā viss saka, ka diez vai. Ja arī speciāli netika radīts, lai pārveidotu pasauli pa jaunam, tad tie kas to vēlas ļoti ātri apķērās, ka situāciju var bīdīt sev vēlamā virzienā un panākt “da jeb ko” gāžot valstu valdībām naudas kalnus. Ja palasa komentārus portālos, tad šad un tad uzpeld pa prātīgam komentāram, kur tauta uzdod jautājumus, bet viņus tikai norej. Pat neesmu pārliecināts, ka tie ir reāli komentētāji vai nolīgti zombiji viedokļa radīšanai. Par vakcīnām vispār negribu izteikties, pārāk sasteigti un aizdomīgi tas viss. Pēkšņi daudziem ražotājiem parādījās vakcīnas. Agrāk ne vārda par to.
p.s.s. Nu un vēl – cilvēku viedokļi (vismaz to kas man apkārt darbā) ir kardināli mainījušies kopš pirmās ārkārtas situācijas un tagad – otrās. Ja sākumā reāli uztraucās par distanci, pat ar lineālu mērīja, mazgāja rokas ik pēc 10min bezmazvai, nekur negāja pa bodēm u.t.t. tad tagad tie paši cilv. uzskata, ka tas viss ir AFĒRA. Ir vēl daži kuri dziļdomīgi klusē un nesaka neko, bet kaut kā izskatās, ka iekšēji arī viņi nesaprot kas notiek. Varbūt tas ir WW3. Kas to lai zina.
Jā, tā ir liela problēma. Es saprotu – pasaules mēroga afēras mēs Latvijā risināt nevaram un nevajag. Bet teorētiski varam vismaz nemānīt paši sevi un valdības līmenī cītīgi strādāt ar objektīvāko pieejamo informāciju, nemānīt līdzcilvēkus, jo tas tāpat neizdosies. Būtu citādāk, ja valdībā nebūtu cilvēki, kas uzskata līdzpilsoņus par manipulējamu pamuļķu baru.