Skip to content

Dzīve ārkārtējā situācijā, diena 148

Manu attieksmi pret valdības rīcību gana labi var noprast no iepriekšējiem ierakstiem un šoreiz centīšos no viedokļa paušanas attiecīgajā virzienā atturēties, kas nebūt nav viegli.

Ierobežojumu izmaiņām vairs pat necenšos sekot. Sargāju nervu sistēmu, manas spējas absorbēt cilvēku stulbumu nav bezgalīgas. To, ka veikalā vairs nedrīkstot iet ar vairāk kā vienu bērnu, uzzināju tikai aizvakar no dzīvesbiedrenes. Fantastisks jaunieviesums. Es reizēm eju uz veikalu atceļā no bērnudārza. Ko tad man tagad darīt? Vienu no bērniem atstāt pie veikala ieejas, kas patiešām ir bīstami, tā vārdā izvairoties no pat teorētiski mikroskopiskas iespējas saslimt / izplatīt vīrusu?

Ierobežoto izklaides iespēju dēļ mana dzīve noteikti kļuvusi vienmuļāka un darba nozīme tajā palielinājusies vēl vairāk. Viens no mūsu draudzīgā kolēģu kolektīva atvadījās, līdz ar to mans jau tā pamatīgais pienākumu apjoms būtiski pieauga. Katram ir savs stresa noturības slieksnis un piespiedu kārtā uzzināju savējo. Mani nobeidza apziņa, ka nemitīgi iesāku darbus un nespēju tos pabeigt, jo nāk klāt jauni, vēl steidzamāki uzdevumi, kurus nespēju pabeigt vai vismaz puslīdz adekvāti izpildīt, un tā tālāk. Kad kādu nakti pēc intensīvas pagarinātās darba dienas vairs nespēju aizmigt, sapratu, ka nu gan ir pēdējais brīdis kaut ko iesākt stresa mazināšanai.

Kā tad es cīnījos ar stresu? Vispirms izrunāju ar vadību savus uzdevumus un no daļas pienākumu tiku atbrīvots. Tāpat apņēmos ārpus sava nosacītā (jo reizēm tomēr ugunsgrēki ir jādzēš) darba laika par darbu vairs nelikties ne zinis, e-pastu neskatīties un darba čatu ignorēt. Progress bija, bet daudz lēnāks nekā man gribētos. Vēl apmēram mēnesi fiziski jutos pavisam draņķīgi. Darba dienās mēdzu izjust agrāk nebijušu nemieru. Palīdzēja ~30 minūšu ilgas intensīvas pastaigas. Svētku brīvdienas palīdzēja vēl vairāk.

Pastaigu laikā allaž redzu daudz stiprgripas ierobežojumu pārkāpumu, kas gan šķiet tikai loģiski, ņemot vērā ierobežojumu nepārdomāto raksturu. Lai arī ne tuvu neuzskatu sevi par likumpaklausīgu pilsoni, tomēr, salīdzinot ar citiem personīgi zināmiem vai redzētiem gadījumiem, mūsu ģimene ir gandrīz vai paraugpilsoņi. Šajā ziņā man būtu diezgan škrobīgi bacili tomēr norauties.

Pazīstamo apslimušo cilvēku skaits papildinājies un nu jau ir grūti visus atcerēties. Sevišķi bēdīgu seku nevienam nav bijis. Īpatnējākais gadījums, kuru zinu, ir ģimene ar trim bērniem, kur stiprgripa konstatēta vien māmiņai un vecākajam bērnam. Ģimenes tēvs jau kādu nedēļu sirgst ar plaušu karsoni, ir augsta temperatūra, covid-19 tests negatīvs.

Brīvdienās katru dienu izejam vai aizbraucam kaut kur ārā, bet lielākā dienas daļa paiet mājās. Nu jau pie tā ir pierasts. Bērnu laukumiņiem līkumu nemetam. Veikalos nepatīkamākie ir cilvēki, kas neievēro nekādu distanci. Bet ir visādi.

  • Reiz man steidzami vajadzēja nopirkt līmi, jo automobilim spogulis gandrīz nokrita. Rimčika pārdevēja teica, ka viņiem līme esot, bet lai taču es aizejot uz veikaliņu ap stūri un nopērku tur, jo iznākšot daudz lētāk. Tā arī bija.
  • Cita rimčika pārdevēja, palūkojusies, kā cenšos atknibināt plastmasas maisiņu, laipni parādīja, kā tas vieglāk esot izdarāms.
  • Mazajā piemājas veikaliņā dzirdēju stāstu no apsarga, kā viņam “Satversmes sargi” esot viņam likuši masku vilkt nost un ieradusies pat policija.
  • Savukārt Maksimas apsargs man labu gabalu joza pakaļ, lai taču paņemot groziņu. Latviski viņš nebija spējīgs vai gribošs pamatojumam minēt ko vairāk par “tādi likumi”. Mājās man dzīvesbiedrene pastāstīja, ka tā viņi skaitot vienlaicīgos apmeklētājus.

Atšķirībā no pirmās ārkārtējās situācijas šoreiz automašīnu skaits tuvējās pie-centra ielās nav samazinājies. Iespējams, to var izskaidrot ar Bruņinieku ielas remontu, kas papildus noslogo jau tā pārpildītās ielu stāvvietas.

Jauno gadu kā ierasts vērojām pa logu. Īsi pirms 22iem vērojām salūtu. Ap 23iem, iespējams, pirmo reizi dzīvē, nedzirdējām neko. Savukārt ap pusnakti parādījās spēcīga migla un nedaudzās raķetes redzējām visai slikti.

Vēl esam saņēmuši uzaicinājumu uz kāzām. Tās notikšot vasarā Lielbritānijā. Nedomāju, ka ap to laiku viss būs kārtībā, bet biļetes jāpērk.

Daudziem šajā laikā noteikti paliek pāri vairāk naudas. Interesanti, kur viņi to liek? Kāds varbūt tiešām spēj tagad kaut ko sakrāt. Un, kad atkal varēs brīvi ceļot, kā pa šo laiku pusnobeigtā tūrisma infrastruktūra spēs tikt galā ar cilvēku masām? Cik maksās lidmašīnas biļete uz siltajām zemēm?

Ārkārtas situācijas 147. dienā – 4. janvārī bija reģistrēts 621 no jauna saslimušais. Nedēļas vidējais rādītājs ir 897, kas ir jauns rekords, bet ne ievērojami lielāks par iepriekšējo, kas bija 888 24. decembrī. Savukārt divu nedēļu vidējais ir 842. Rekords bija 31.12. – 884.

Tags:

1 thought on “Dzīve ārkārtējā situācijā, diena 148”

  1. Mēs Jaunajā gadā izgājām pagalmā, lai gan mamma teica, ka gan jau nekas nebūs, un vērojām sasodīti daudz sprāgstvielas izšautas debesīs. Par kovidniekiem kaut kā kopš 1300+ gadījuma vispār neesmu neko redzējis un īpaši interesējies.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *