Dīns Radins – Sasaistītie prāti

Pirms kādiem 8 gadiem mamma bibliotēkā paņēma Dīna Radina Sasaistītos prātus. Tajā bija rakstīts par neizskaidrojamiem pieredzējumiem. Piemēram, priekšnojautu. Lasīju ar lielu interesi, bet jāatzīst, ka apmēram pusi grāmatas nesapratu tik labi kā pašam gribētos. Galu galā vajadzēja grāmatu atgriezt bibliotēkā un man tā arī palika sajūta, ka neesmu no tās guvis visu, ko varēju.

Pagāja kādi 5-6 gadi un draugs man šo grāmatu uzdāvināja. Viņš, protams, nezināja, ka esmu to lasījis. Es to arī viņam neatklāju, bet nu bija reize, kad varēju grāmatai pievērsties rūpīgāk. Tomēr ar lasīšanu man gāja grūti. Sasaistītie prāti regulāri mēdza iegulties plauktā uz vairākiem mēnešiem. Tagad pat nevaru pateikt, cik laika man vajadzēja, lai grāmatu izlasītu, iespējams, divus vai trīs gadus. Šī iemesla dēļ rakstīt atsauksmi par grāmatu varbūt pat nav īsti korekti, bet tēma ir tik savdabīga, ka vismaz par to ir jāuzraksta.

Esiet dzirdējuši par gadījumiem, ka māte jūt, ka ar viņas bērnu noticis kas slikts, lai arī objektīvi tādai sajūtai nevajadzētu rasties? Sasaistītie prāti ir grāmata, kas veltīta pārdabisku pieredzējumu eksistences apstiprināšanai. Tajā aprakstīti diezgan daudzi eksperimenti, kuru rezultāti neatbilst prognozējamajai matemātiskajai varbūtībai. Tie var būt mēģinājumi telepātiski pārraidīt otram cilvēkam kādu attēlu. Vai arī eksperimenta veicējam jāmēģina uzminēt metamā kauliņa rezultātu. Tiek minēts rezultāts, mests kauliņš, piefiksēta atbilde. Tā vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz. Vajadzētu būt, ka rezultāts tiek uzminēts vidēji 1 reizi no sešām. Bet dzīvē, izrādās, tā gluži nenotiek. Rezultāts tiek uzminēts mazlietiņ biežāk nekā tam būtu jānotiek. Tajā pašā laikā, ja šādus eksperimentus ar vienu un to pašu cilvēku veic ilgstoši, veidojas noguruma efekts un rezultāts atgriežas pie prognozējamās varbūtības.

Autors velk paralēles ar kvantu fiziku. jo paranormālu parādību (turpmāk lietošu grāmatā lietoto apzīmējumu psī) mehānismiem saskatāmas līdzības kvantu teorijā. Pastāstīts arī par līdzīgām novērotām problēmām fizikā, kur man tomēr neradās sajūta, ka patiešām saprotu rakstīto. Meklēju papildus informāciju, bet tas neko daudz nelīdzēja. Nevēlējos ieguldīt pārlieku daudz laika fizikas problēmu izprašanai un tā arī paliku pusceļā. Pieņemu, ka lasītājs ar labākām zināšanām fizikā justos komfortablāk par mani. Grāmatas beigu daļā autors piedāvā dažādas teorijas, kas varētu izskaidrot psī. Tiek aplūkoti un atspēkoti skeptiķu iebildumi.

Grāmatas autors Dīns Radins savulaik piedalījis ASV armijas paranormālo parādību izpētes projektā Stargate. Jau pats šis projekts šķiet diezgan interesants un izpētes vērts. Galvenokārt tajā pētīta ekstrasensoras spējas sajust priekšmetus no attāluma. Projektā strādājuši 15-20 darbinieki. Aizsācies tas ir Aukstajā karā septiņdesmito gadu sākumā, jo pastāvēja aizdomas, ka PSRS sekmīgi apgūst šo sfēru. Projekts izbeigts 1995. gadā, jo secināts, ka praksē pielietojamu informāciju tā arī nav izdevies iegūt. Izskatās, ka programmā strādājošie mazliet uzmetuši lūpu (kā gan citādi?) un stāsta, ka “visi esot gribējuši izmantot rezultātus, bet neviens nav gribējis to atzīt”. Dīns Radins (un gan jau ne viņš vienīgais) atradis veidu, kā turpināt darbu parapsiholoģijas virzienā un sarakstījis vairākas grāmatas.

Atgriežoties pie Sasaistītajiem prātiem, Radins tajā visai pārliecinoši ar matemātiskās statistikas palīdzību pierāda psī eksistenci un to atkārtojamību. Tomēr, ja internetā pameklē atsauksmes par grāmatu vai ko citu saistībā ar Radinu, netrūkst arī pārliecinātu skeptiķu, kuri vaino autoru krāpšanas faktu noklusēšanā utml. Te, piemēram, viens tāds raksta savu viedokli un iebildumi, manuprāt, ir diezgan pārliecinoši. Tikai kopējā noskaņa un tonis liek aizdomāties par vēl ko. Vai tikai nebūs tā, ka Radins par savu misiju ir izvēlējies pārliecināt citus par psī eksistenci, kamēr citi – pārliecināt pārējos, ka psī ir pēdīgie nieki? Saprast, kuram ir vairāk taisnības, es nespēju. Ja, piemēram, paskatās, kas par autoru rakstīts vikipēdijā, tad tajā netrūkst skepses pret autora darbiem, bet (nejauši?) aizmirsts pieminēt, ka Radins strādājis Stargate. Arī savā personīgajā lapā autors ar rūgtumu piemin vikipēdijas anonīmo vandāļu sevišķi skeptisko attieksmi pret parapsiholoģiju.

Esmu visai skeptisks cilvēks, bet attiecībā uz psī, esmu piesardzīgs ar apgalvojumiem. Norobežojoties no citu cilvēku pieredzēm, arī man pašam personīgi nācies pieredzēt sakritības, kurām realizēties būtu niecīga matemātiskā iespējamība. Visbiežāk tas ir tā, ka kādu brīdi iedomājos par kādu cilvēku vai domāju par problēmu viņa sakarā un uzreiz saņemu no šī cilvēka ziņu. Pēdējā reize bija pirms dažām dienām. Bija svētdiena un es biju turpināju rakstu par autortiesībām, gribēju aprakstīt savu neseno pieredzi, lai laika gaitā nepiemirstas. Kādu brīdi rakstījis, ievēroju, ka e-pastā ir jauna ziņa. Izrādījās, ka tā ir no advokāta par to pašu tēmu. Svētdienā! Turklāt nebija tā, ka tobrīd pēc procesa gaitas es no viņa gaidītu ziņu. Kāda ir matemātiskā iespēja notikt kam tādam? Tuvu nekādai. Vai tādi gadījumi man personīgi pierāda psī eksistenci? Nē, bet, ja tā gadās relatīvi bieži, tad ir par ko aizdomāties.

Man personīgi gribētos, lai psī tēma tiktu pētīta arī turpmāk, bet to nedrīkstētu darīt fanātiķi. Pretējā gadījumā pētījuma rezultāts vienmēr tiks apšaubīts.

Subjektīvais baudījums 7/10. Informatīvi interesanta lasāmviela, kaut arī tās izklāstu es gribētu redzēt citādāku. Ja autors būtu pētījumiem pievērsies kā hronoloģiskam dzīves stāstam, lasīt būtu aizraujošāk un, domājams, nerastos sajūta, ka Radins cenšas lasītāju pārliecināt par psī eksistenci.