Ejam pa ielu. Skatos, zemē divi centi. Parādu puikam, viņš priecīgs atnāk, paceļ, atdod man, lai ielieku kabatā, jo pašam kabatas par seklu. Vēl pēc dažiem metriem vēl divi centi, viņš tos atkal paceļ, iedod man.
Ejam mājās. Puika kaut ko stāsta par četriem centiem. Meitene iebilst, ka es tos esot atradis, tāpēc tie esot mani. Es saku, jā, es tos atradu, bet atdevu puikam, tāpēc tie ir viņa. Vēl brīdi padiskutējam par šo jautājumu.
Puika paziņo, ka viņš man mājās kaut ko uzdāvināšot par tiem četriem centiem. Nevienam gan neteikšot ko, tikai man pačukstēšot.
Mājās, protams, puisis nevar novaldīties, saka, ka došot man atlikumu. Meitene jautā – vienu centu? Divus? Puisis neatbild.
Pa kluso kā lielā noslēpumā puisis pienāk pie manis un kaut ko ieliek plaukstā. Nojaušu kas tur ir, bet man grūti noticēt un nezinu pat ko teikt. Es viņa plaukstā ielieku atrastos četrus centus, lai noglabā pie sevis.
Puisis man atdevis 20 centu monētu. Faktiski visu naudu, cik viņam ir. Tā man tagad stāv uz galda un joprojām nezinu ko darīt.