Esmu lasījis vairākas Daigas Mazvērsītes grāmatas un vienmēr bijis pozitīvi pārsteigts. Nesen palūkojos, ko vēl neesmu paguvis izlasīt no viņas grāmatām. Mārtiņš Freimanis bija zināmākais no nelasītajiem grāmatu varoņiem. Tajā pašā laikā roka uzreiz pēc grāmatas par viņu nestiepās. Man bija priekšstats par Freimani kā savulaik ļoti aktīvu dzeltenās preses varoni, kaut ko līdzīgu Andrim Kivičam. Dažas Tumsas dziesmas man savulaik patika, bet netrūka arī tādu Freimaņa dziesmu, kuras man šķita pārāk popsīgas un saldas. Citādi Tumsas dziesmas es nebiju klausījies daudzus gadus, varbūt tikai nejauši dzirdējis, garām ejot.
Par Mārtiņu Freimani grāmatā stāstīts no bērnības līdz pat nāvei, cik nu par to visu autorei izdevies noskaidrot. Dzeltenās preses cienīgu detaļu ir ļoti maz, šķiet, kaut kas varētu būt noklusēts aiz cieņas pret mūziķi, viņa draugiem un tuviniekiem. Šur tur manāma atkārtošanās. Man šķita, ka autorei radies par Freimani noteikts priekšstats un grāmatā tas arī cītīgi tiek rādīts. Droši vien kādu lasītāju tas varētu kaitināt, par ko daļēji varētu liecināt arī atsauksmes par grāmatu goodreads.com. Mani nē, jo man būtībā nav sava atšķirīga priekšstata par Mārtiņu Freimani.
Kā tas ar autores darbiem ierasts, lasīt bija viegli un grūti vienlaicīgi. Viegli stāstījuma, grūti emocionālā lādiņa dēļ. Grāmata ir diezgan bieza un es kā lasītājs tai pamazām atvēros aizvien vairāk un vairāk. Darbs mani ievilka sevī pamatīgāk nekā vairums daiļliteratūras grāmatu. Šad tad uzliku paklausīties kādu Tumsas dziesmu. Kad biju visu gandrīz izlasījis, Mārtiņu Freimani jau redzēju sapņos.
Nav jau tā, ka man Tumsas dziesmas kādreiz izteikti nebūtu patikušas. Bet šoreiz klausījos mazliet citādāk, uzmanīgāk.
Mana vājība ir instrumentāli skaistas dziesmas. Un stīgas. Ja man iepatīkas kāda a capella dziesma, tad tas ir izņēmuma kārtā. Mārtiņa Freimaņa dziesmās bieži ir lietotas stīgas, arī instrumentāli tās ir tīkamas. Vienīgi Freimaņa balss mani neuzrunā. Arī dziesmu vārdi vairumā gadījumu mani neaizkustina, visi tie “spārni, vēji, debesis, simti, tūkstoši un miljoni”. Tomēr man nācās secināt, ka Tumsas dziesmas esmu aizmirsis visai nepelnīti. Ir tur savas pērles.
Gadījās arī mazliet mistisks moments. Man bieži galvā skan dažādas dziesmas, gandrīz kā tāds iebūvēts radio. Bieži es to pat neapzinos. Dziesmas mēdz skanēt arī manu sapņu fonā un reizēm turpinās arī, kad esmu pamodies, tikai ne vienmēr to ievēroju. Visbiežāk manā “privātajā radiostacijā” skan pa dienu nejauši dzirdētas dziesmas vai to fragmenti. Starp citu, šī iemesla dēļ vairos pat nejauši saklausīt šlāgerus, lipīgus popšus un citas man maz tīkamas dziesmas, jo pēc tam no tām grūti atbrīvoties.
Tad lūk, lasot grāmatu, piefiksēju, ka galvā skan kāda no Tumsas dziesmām. Kura – es nezināju, ilgi neko nebiju dzirdējis un tāpat neorientējos viņu daiļradē. Noteikti nebiju to nesen dzirdējis, jo vienkārši nebija kur. Man bija melodijas fragments, viens vai divi vārdi, par kuru pareizību nebiju pārliecināts. Bet patiesību noskaidrot gribējās un kādu brīdi meklēju populārākās Tumsas dziesmas. Frāze, kas mani nelika mierā, bija
bet kā lai zin, vai debesīs būs vieta man pat tad ja līs un līs
Man gan izklausās, ka viņš dzied “pat tad, ja līst un līst”, bet tas nav tik būtiski. Tā kā radio neklausos un datorā man donkihota nekad nav bijis, tad nezinu, kā manas atmiņas spēli izskaidrot.
Es nebiju gaidījis, ka Mārtiņš Freimanis izrādīsies tik vienkāršs un cilvēcīgs. Nekad dzīvē viņu neesmu redzējis, par ko tagad mazliet žēl, bet mani nepārsteidz, ka viņam bijis maģisks spēks piesaistīt cilvēku uzmanību. Pārsteigums man bija uzzināt, ka Laura Reinika Sirds sadeg neparasti vārdi pieder Mārtiņam Freimanim. Nenojautu arī par viņa intensīvo sadarbību ar Putnu balli.
No Mārtiņa Freimaņa nāves nu ir pagājuši gandrīz 10 gadi, no grāmatas izdošanas divi. Autore atzinusi, ka darbs pie grāmatas emocionāli bijis ļoti grūts. Saprotu, tomēr dažas lietas būtu gribējies lasīt mazliet sīkāk paskaidrotas. Es, piemēram, nezinu, kas tieši bija Mārtiņa Freimaņa nāves iemesls. Pieņemu, ka dzeltenajā presē par to bijis rakstīts pārpārēm, bet grāmatā, it kā starp citu, nosaukta kāda viņa veselības problēma. Ej nu sazini, vai tā arī bija, tā sakot, galvenā kaite. Var iebilst, ka tas taču nemaina lietas būtību, bet citas biogrāfiskas grāmatas par Mārtiņu Freimani, visticamāk, nekad vairs nebūs un, ņemot to vērā, šādiem “biogrāfiskiem sīkumiem” ir liela nozīme. Nav pareizi, ka pēc grāmatas izlasīšanas papildus detaļas jāmeklē internetā. Man kā lasītājam ir sajūta, ka daudz kas nemaz nav pateikts. Būtu kaut vai apkopoti dzeltenās preses virsraksti vai aprakstīts kāda mūziķa nelabvēļa viedoklis.
Starp citu, Tumsas lapā var brīvi klausīties lielu daļu viņu radīto dziesmu, vēl vairāk ir youtube. Pēdējās dienās mans iekšējais radio ir uzskaņojies uz dažām no tām. Un man ir patiešām skumji, ka tas arī ir viss, ka jaunu vairs nebūs. Mārtiņa Freimaņa dzīvesstāsts ir tik negaidīti, nejēdzīgi un tajā pašā laikā likumsakarīgi noslēdzies. Man ir ļoti žēl.
Neskatoties uz trūkumiem, mans subjektīvais baudījums 9/10. Liels paldies darba autorei Daigai Mazvērsītei un izdevniecībai MicRec.
Pingback: Saslēgšanās – Stacija