Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?
Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.
Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.
Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.
Reiz mans draugs izteicās ļoti skarbi par Garo dzīvi, viņš tajā neesot redzējis neko jaunu. Toreiz par to pabrīnījos un pat sāku strīdēties. Tomēr ar Cerību ezeru, īpaši ar mātes un dēla attiecībām man sanācis mazliet līdzīgi. Tikai es neteiktu, ka man nepatika, bet gan attēlotais šķita ārkārtīgi labi zināms un nemaz nelikās smieklīgi. Vien nianses atšķirīgas.
Citi recenzenti par Vlada un mātes attiecībām gan šķiet varen pārsteigti, pat šokēti, piemēram, Silvija Radzobe.
Mēs uzzinām vairāku krievvalodīgo īsus dzīves stāstus un pāris gadījumos varam arī ieskatīties viņu politiskajos uzskatos. Izrādes galvenais varonis ar pārsteidzošu asumu vēršas pret “krieviskajiem” jeb kremliskajiem uzskatiem par 9. maiju un Krimas okupāciju. Domāju, ka, ja līdzīgu izrādi veidotu latviešu režisors, politiskie jautājumi tiktu aplūkoti ar lielāku pietāti.
Izrādes krievvalodīgie, izņemot Vladislavu, ir cilvēki, kuru vērtību sistēma nav elastīga. Viņiem dzīvē viss jau ir skaidrs. Latvijā viņi nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Ne visi ir krievi. Nojaušams, ka katram ir savs individuālais kreņķis, kura dēļ viņš nespēj integrēties latviskajā sabiedrībā, bet tas ne vienmēr tiek atklāts. Man kā skatītājam trūka iespējas saprast katru attēloto indivīdu – kādēļ viņa uzskati ir tieši tādi un kur slēpjas viņa galvenā sāpe. Kultūras dienas intervijā ar režisoru Nastavševu lasīju, ka norisinās darbs pie izrādes turpinājuma. Varbūt arī pašam režisoram šķiet, ka tēma nav atklāta pilnībā un ir vēl ko piebilst.
Izrāde ir arī par vientulību. Mēs redzam, kā tas ir – būt savējo vidū, ar kuriem kopīga ir vienīgi pagātne. Kopīgu nākotni Vladam ar izrādes krievvalodīgajiem grūti iedomāties. Bet tie tomēr ir savējie. Tur ir arī tuvākais cilvēks pasaulē – māte.
Neesmu drošs, vai Spēlmaņu nakts balva primāri nav piešķirta izrādes tēmai, saceltajai ažiotāžai un režisoram par drosmi, nevis pašai izrādei, piedodiet. Izrāde nekādā ziņā nav slikta. Tā ir laba, to var skatīties un garlaicīgi noteikti nebūs. Bet saceltā ažiotāža gan man liekas pārspīlēta. Ja iedomājos par Alvja Hermaņa izrādēm, tad pēc tām nemēdz palikt sajūta, ka tēma ir rokama tālāk un dziļāk.
Var jau būt, ka izrāde vienkārši nav trāpījusi man individuāli. Jo būtībā es neko jaunu neuzzināju. Baltā zvirbuļa sajūta – tāda man gadās bieži un esmu ar to samierinājies. Sarežģītās attiecības starp mammu un dēlu man ir labi zināmas gan no savas, gan brāļa, gan draugu pieredzes. Ar krievvalodīgajiem man nākas satikties un strādāt kopā katru darbdienu. Viņi ir ļoti dažādi cilvēki, kurus korekti vispārināt nemaz īsti nav iespējams.
Režisors pelna cieņu par veidu, kādā viņš atklāj pats sevi. Uz to vien ir vērts paskatīties.