Ceļš uz auto tiesībām

2008. gada beigās nodomāju, ka derētu tikt pie tiesībām. Jo tad, kad tās tiešām būs nepieciešamas, manā rīcībā diez vai būs vairāki mēneši, lai pie tām tiktu. Braukt es tajā brīdī nemācēju nemaz.

Autoskola

Ar interneta palīdzību sāku pētīt esošās Rīgas autoskolas. Ilgi un cītīgi meklēju dažādas atsauksmes līdz beidzot izvēlējos par labu Vanagam. Lielā mērā arī tādēļ, ka braukšana tajā brīdī tika solīta 10 Ls par pusotru stundu.

Pirmā lieta, kas mani interesēja, bija slēdzamais līgums. Devos pie sekretāres un palūdzu, vai nevarētu līgumu paņemt līdzi rūpīgai izlasīšanai. Saņēmu atbildi, ka tas nav iespējams un ka lai vien lasu uz vietas. Piefiksēju, ka līgumā nav fiksētas solītās atlaides, bet tās man apsolīja ierakstīt. Turklāt tajā brīdī Vanagam bija atlaide teorijai – līdz 50 %. Es to naivi sapratu kā atlaidi 50 % apmērā, bet praksē izrādījās, ka jāvelk loze lielā traukā ar dažādiem cipariņiem, starp citu, pēc līguma parakstīšanas. Kad pajautāju, kādi tad tur varianti tajā traukā vispār ir sabērti, pie atbildes netiku, jo sekretāre to diemžēl nezinot. Bet 50 % vienai dāmai tiešām esot bijuši. Nu, pateicu “paldies” un gāju mājās, līgumu neparakstījis.

Vēlreiz pārskatīju atsauksmes un pie Vanaga tomēr atgriezos. Izvilku atlaidi 20 % apmērā un palūdzu, lai man ieraksta līgumā, cik tieši liela ir atlaide braukšanai un teorijai, jo citādi es neko neparakstīšu. It kā jau sanāca moments, ka izvilku lozi pirms biju parakstījis līgumu un ka pēdējā brīdī vienalga būtu varējis piecelties un iet prom, bet tas nu tā. Reģistrējoties vajadzēja samaksāt 18.50 Ls.

Līdz teorētisko apmācību sākumam vajadzēja gaidīt vēl gandrīz mēnesi. Kad tas mirklis jau gandrīz bija pienācis, saņēmu SMS, ka, sorry, bet mācības par nedēļu esot pārceltas uz priekšu. Pēc apmēram nedēļas dabūju vēl vienu tādu pašu SMS. Nodomāju – kas tad nu, nevar grupu sakomplektēt krīzes apstākļos, vai? Droši nezinu, varētu būt, ka tā arī bijusi taisnība, jo grupā bijām ~10 cilvēki uz papīra. No tiem faktiski palika 7.

Teorijas apmācībās lielākoties pasniedzēja no galvas diktēja ceļu satiksmes noteikumus. Pa laikam pievienojot kādu komentāru, situācijas atstāstu, kaut ko uzzīmējot uz tāfeles vai pavaicājot mūsu domas par kādu no jautājumiem. Var jau būt, ka pārrakstot noteikumus ar roku kāds arī visu lieliski iemācās no galvas. Bet gan man, gan dažiem citiem kursantiem bija brīži, kad teikto pierakstījām automātiski. Pēc lekcijām roka parasti bija visai sagurusi no neierastās slodzes. Ja man būtu portatīvais dators, nudien ņemtu to līdzi un klabinātu tajā. Ja tā darītu visi un kopējais rakstīšanas ātrums būtu pieklājīgs, lekciju skaits saruktu par vismaz trešdaļu. Pozitīvākais, ka vienmēr bija iespējams uzdot jautājumus un uz tiem vienmēr tika sniegtas atbildes. Pirms ieskaites pat izdevās sarunāt, ka varu kādu jautājumu nosūtīt pa e-pastu. Par pasniedzējas kompetenci man nebija nekāda iemesla šaubīties. Regulāri gan kādas 5-20 minūtes no lekcijas viņai gadījās iekavēt, bet tas tā. Par teoriju nācās samaksāt 43.23 Ls.

Medicīniskā apmācība bija divas lekcijas gara un visai ātrā tempā nepieciešamākajam izskrējām cauri. Tur mācīja ne tikai, ko darīt auto avāriju gadījumā. Stāstīja arī, piemēram, ko darīt, kad piesūcas ērce vai iekož čūska. Ceru, ka iegūtās zināšanas praksē pielietot nevajadzēs, turklāt tās jau ir piemirsušās. Šis prieks maksāja 20 Ls.

Medicīnisko izziņu par gatavību vadīt auto gāju kārtot Veselības centrā 4. Tas maksāja 15 Ls un patērēja gandrīz pusi darba dienas. Sevišķi man patika psihiatres – narkoloģes jautājums, vai man ir problēmas ar narkotikām, jo uzreiz ienāca prātā iespējamie atbilžu varianti: jā, ir (nezinu, kur lētāk var nopirkt) / nē, nav (lietoju regulāri, pagaidām viss kārtībā). Tāpat arī, sēžot rindā pie psihiatra/narkologa, sadzirdēju caur durvīm “nu, kā var būt, ka jūs nemaz nelietojiet alkoholu!”. Tajā brīdī sapratu, kāda būs pareizā atbilde uz man uzdoto jautājumu.

Pirms līguma noslēgšanas ar instruktoru nācās samaksāt par tā saucamo braukšanas karti. Nelielais kartona gabaliņš maksāja 17.44 Ls. Savukārt par pirmo un pēdējo braukšanu nācās samaksāt 21 Ls.

Teoriju apguvu diezgan cītīgi. Ja darbā parādījās kāds brīvs brīdis, palasīju noteikumus vai palaidu kādu no testiem datorā. Centos caurmērā katru dienu vismaz reizi pamēģināt testu. Gluži katru dienu tomēr nē, jo visu laiku viens un tas pats manī izraisīja pamatīgu riebumu, bet pārāk “atlaist” arī neatļāvos. Starp citu, ja vajadzīgs tests datoram bez interneta pieslēguma, tādu var atrast, lietojot DC++ vai apjautājoties paziņām. Tiesa, diez vai tests tas būs pēdējā svaiguma.

Lai atbrīvotos no saistībām ar autoskolu, bija nepieciešams nokārtot ieskaiti un eksāmenu. Abi bija vienādi – datorprogrammas tests ar 50 jautājumiem un divām pieļaujamajām kļūdām. Ieskaiti drīkstēja likt pēc teorijas kursa apgūšanas un pirmie pieci mēģinājumi bija bez maksas, bet eksāmenu drīkstēja likt tikai pēc tam, kad instruktors bija parakstījis braukšanas karti.

Autoskolas ieskaiti izdevās nolikt ar pirmo paņēmienu un vienu kļūdu. Pēc mēneša kārtoju autoskolas eksāmenu, kas maksāja 5.13 Ls. Arī to es nokārtoju ar pirmo paņēmienu un vienu kļūdu. Vēl pēc nedēļas devos kārtot teorētisko testu CSDD. Tas maksāja 8.88 Ls. Izdevās nolikt ar pirmo paņēmienu bez kļūdām.

Interesanti, ka savus lekciju konspektus es pēc tam tā arī neizlasīju. Praktiski es vienkārši iemācījos testu, mēģinot to nolikt n reizes. Tā, starp citu, darīt neesot ieteicams, jo jāmācās ir nevis tests, bet gan noteikumi. Tomēr, ja vēlas nolikt testu, manuprāt, tā ir ļoti efektīva metode.

Starp citu, pirms parakstīju līgumu, paņēmu mazu papīra lapiņu, kurā bija sarakstītas izmaksas, lai tiktu pie tiesībām. Man kā pilnīgam nezinātājam tobrīd bija ļoti grūti orientēties autoskolu piedāvājumos, tāpēc cerēju, ka tā arī ir daudz maz patiesa. Lapiņas saturs bija šāds, pēdējā kolonnā ir mani komentāri:

B.kat.

18.50	reģistrācija
52.70	maksa par teoriju	ar atlaidi sanāca 43.23
17.00	apmāc. karte + dok. noform.	vajadzēja maksāt 17.44
5.00	skolas teorijas eksāmens	vajadzēja maksāt 5.13
KOPĀ:	93.20 Ls	84.30 Ls
10.00	braukš. 60 min /instr./	10 Ls par pirmajām 14 nodarbībām, pēc tam 15 Ls
20.00	par 1. un pēdējo braukš. nod.	vajadzēja maksāt 21
4.22	māc. braukš. atļauja /CSDD/	vajadzēja maksāt 4.33
12	med. komisija /ārstam + 2 foto/	Veselības centrā 4 vajadzēja maksāt 15 Ls
20	PMP kursi /pasniedzējai/
44.40	CSDD eks. + transp. + vad. apl.	Reāli bija 4.33 par baltajām tiesībām, 8.88 par teorijas eksāmenu, 21.50 par braukšanas eksāmenu, 15.50 par vadītāja apliecības izgatavošanu un izsniegšanu. Tātad 50.21 Ls.

Kā vēlāk dzirdēju no instruktora, iet, viņaprāt, esot vajadzējis uz Credo. Tāpēc, ka tad es nebūtu piesaistīts instruktoram no Vanaga, bet varētu izvēlēties jebkuru. Tāpat kā Vanagā tur arī neesot braukšanas eksāmena.

Braukšana

Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības bija jāpērk CSDD, uzrādot pasi, izziņu par pirmās palīdzības sniegšanas kursiem un ierakstu braukšanas kartē par atļauju sēsties pie stūres. Maksāja 4.33 Ls.

Kad teorijas apmācība tuvojās noslēgumam, dzirdēju baumas, ka lētā braukšana (10 Ls / 1.5 h) esot tikai par obligātajām braukšanas stundām, bet par pārējām jāmaksā 15 Ls par pusotru stundu. Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Cītīgi pārlasīju līgumu, meklēju taisnību pie sekretāres, sakot, ka, tad, kad parakstīju līgumu, mani par šo neviens nebrīdināja, bet neko nepanācu. Sapratu, ka juridiski no manis būtu ļoti vienkārši atbrīvoties, parakstot braukšanas karti, ka visu esmu apguvis, un – uz redzēšanos! Pēc tam es tik un tā dabūtu vienoties ar instruktoru par individuālu apmācību.

Braukšanas instruktoru sameklēju internetā, meklējot atsauksmes. Pirmais manis izvēlētais instruktors bija aizņemts, bet ar otro izdevās vienoties. Tas bija kungs drusku gados. Sajūsmā nebiju, bet nekādi konflikti arī neradās. Domāju – ar laiku varbūt pieradīšu, galvenais, ka māca mani braukt.

Viena nodarbība ilga orientējoši pusotru stundu. Vispār man gāja grūti. Braucām gan brīvdienās no rītiem, gan darbdienu vakaros, parasti divas reizes nedēļā. Īpaši nekomfortabli jutos, braucot sastrēgumlaikā tumsā, bet, braucot retāk par divām reizēm nedēļā, baidījos, ka, cik iemācīšos, tik arī aizmirsīšu.

Tā kā Vanaga braukšanas laukums ziemā bija praktiski neizbraucams, nācās vien vizināties pa ielām. Kliegts uz mani ne reizi netika, kaut gan, manuprāt, netrūka par ko. Dažreiz es omulīgāk būtu juties, ja uz mani kliegts būtu. Avāriju nevienu neizraisīju, kaut gan daudzas reizes no nelaimes paglāba piepeši parādījušās instruktora rokas uz stūres vai kājas uz pedāļiem. Bet pamazām mašīnu kontrolēt iemācījos. Pēc kādas piektās braukšanas reizes instruktors aizpildīja arī manu braukšanas karti, tā teikt, pret goda vārdu, ka neiešu uz eksāmenu, pirms viņš nebūs teicis, ka ļauj to darīt.

Patiesībā bieži gribējās visu mest pie malas. Viss tas process man dziļi riebās dēļ savas nevarības un arī instruktora attieksme man likās tāda kā mazliet jokaina. Ja vēl es būtu mācējis puslīdz kontrolēt auto, viss būtu OK. Bet savas nevarības dēļ uz ceļa jutos ļoti neomulīgi. Visu laiku nācās klausīties, ko man saka instruktors, domāt par savām darbībām, pareizu to secību un vēl skatīties uz ceļu, automašīnām, ceļa zīmēm, sava auto gabarītiem un spoguļos. Pie pārnesumiem pieradu ļoti ātri, kamēr pedāļi un mūžīgā skatīšanās spoguļos prasīja diezgan daudz laika. Ceļu es sākotnēji neredzēju vispār, ceļa zīmes tāpat. Ja arī redzēju, nespēju ātrumā apjēgt, kā tās uz mani attiecas. Tomēr pamazām šai fāzei tiku pāri. Ilgu laiku man grūtības sagādāja ātrāki pagriezieni bez apstāšanās pie luksofora un stūres pagriešana pareizā leņķī. Bija arī ļoti grūti savākties pēc izdarītajām kļūdām, jo man pēc tam parasti radās piepešs uztraukums, kā rezultātā aizsākās vesela kļūdu sērija.

Pamazām man attiecībā pret instruktoru piekrājās dažādi sīkumi, tādi kā mazliet ātrāka nodarbību beigšana, izvairīgas atbildes uz jautājumiem par eksāmenu, braukšana, kur un kā instruktoram izdevīgāk, ieilgušas pauzes, kurās savā nodabā beztēmā braukājos pa laukumu, kamēr instruktors pļāpā ar kolēģiem, un vietām neprecīzie norādījumi, kur braukt tālāk. Arī sajūta, ka ne sevišķi saprotu viņu kā cilvēku, radīja manī papildus stresu. Attieksmes ziņā viņš vairāk atgādināja nevis instruktoru, bet vienkāršu onkuli, kurš īsti nav ieinteresēts apmācības procesā. Kad mani aizvien vairāk sāka mākt sajūta, ka man nav progresa un ka šitā mēs pa ielām braukāsim mūžīgi, izlēmu pamēģināt spēkus ar citu instruktoru. Tāpēc pateicu, ka man nav tik daudz naudas, lai turpinātu, tāpēc pagaidām metīšu šai nodarbei mieru. Sapratu, ka goda vārdu diemžēl pārkāpšu, bet man tiešām nebija vēlēšanās vēl kādu reizi tērēt savu naudu mēreni bezjēdzīgam procesam. Līdz tam bijām nobraukuši 12 reizes pa pusotrai stundai.

Jauno instruktoru meklēju, vadoties no draugu ieteikumiem, jo man vairs nebija svarīgi, no kuras autoskolas instruktoram jābūt. Pamēģināju izbraukt vienu nodarbību ar Gundaru Razgalu un biju tiešām pārsteigts, cik rūpīgi viņš pievērsās mācīšanai. Ja iepriekšējais instruktors vairāk spriedelēja, ka braukšana ir sarežģīta nodarbe, un kritizēja manu auto vadīšanas mazprasmi, tad G. tā vietā rūpīgi skaidroja kur un kā pareizi jābrauc. Ja no G. bija kādi aizrādījumi, tie vienmēr bija konkrēti, nepārprotami un bez zemteksta. Tādējādi manī radās lielāka ticība saviem spēkiem un līdz ar to arī braukt prasme pakāpeniski uzlabojās.

Visvairāk mani priecēja, ka pamazām atbrīvojos no stresa un riebuma pret braukšanu kā tādu. Sāku uz nodarbībām skatīties ar citu attieksmi un izlēmu arī turpmāk braukt tikai brīvdienās, jo pēc darba dienas es vienkārši nebiju spējīgs koncentrēties tādā mērā, kā gribētos.

Pēc astoņām braukšanas reizēm (15 stundām) G. teica, ka principā eksāmenam esmu gatavs un, ka varu viņam piezvanīt vēl pabraukt īsi pirms eksāmena. Es gan izdarīju mazliet citādāk – pieteicos eksāmenam pēc divām dienām agri no rīta, cerot, ka pa to laiku braukt neaizmirsīšu.

Eksāmens maksāja 21.50 Ls. Auto bija BMW, ar kuru nekad nebiju braucis. Pedāļi man nepatika, tāpat arī modernais pagriezienu rādītājs man nesimpatizēja, tomēr figūras izdevās izbraukt ar pirmo paņēmienu. Starp citu, tās es biju trenējies diezgan maz, tāpēc biju pat vairāk uztraucies par tām nekā par braukšanu ielās. Nonākot uz ielas, pirms apļa pie Salu tilta, mēģināju steidzīgi pārkārtoties kreisajā joslā, bet eksaminētājs stūri parāva atpakaļ. Sapratu, ka eksāmens beidzies un piedevām uzreiz pēc tam gandrīz aizķēru priekšā braucošo velosipēdistu. Aiz stresa arī noslāpēju dzinēju, tomēr saņēmu sevi rokās un atpakaļ līdz CSDD tiku. Tur man iedeva protokolu, kurā ierakstīja 20 soda punktus.

Tā kā negribēju visu pasākumu vilkt garumā, sarunāju ar G. no rīta pabraukt 2 h, lai pēc tam atkal dotos uz eksāmenu. Nebiju izgulējies jau kādu trešo dienu pēc kārtas, tas mani papildus nogurdināja un uz beigām jau braucu visai neuzmanīgi, vairākas reizes saņemot pa 10 soda punktiem. Pēc tam pusotras stundas laikā centos atslābināties, cik nu tas iespējams pirms eksāmena. Tāpat vajadzēja braukt ar BMW, tikai šoreiz figūras nebija jāliek, jo biju tās jau nolicis iepriekšējā reizē. Vairākas reizes saņēmu dažādus aizrādījumus – ka pārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu, ka nevietā, dodot ceļu, esmu pamājis gājējam, ka ne pie pirmās izdevības esmu sācis braukt pēc ceļa došanas u.c. Sanāca arī noslāpēt mašīnu, ar otro ātrumu veicot kreiso pagriezienu no tramvaja sliedēm. Neilgi pirms beigām pieļāvu arī nopietnāku kļūdu – izpildīju stop zīmi un lēnām ripoju uz priekšu, lai ieraudzītu, vai pa labi un pa kreisi netuvojas mašīnas, jo pirms stop zīmes to nevarēju ieraudzīt. Pamanīju tuvojošos automobili brīdī, kad varbūt arī es varētu paspēt aizbraukt, bet labāk neriskēt. Ātri apstājos un, lai tuvojošais auto nebūtu spiests mainīt trajektoriju, cerēju, ka man izdosies paspēt pabraukt mazu gabaliņu atpakaļgaitā. Tā arī izdarīju, jo, par laimi, aizmugurē esošais auto nebija sekojis manai avantūrai. Piedevām vēl pēc eksāmena, mēģinot atpakaļgaitā novietot auto CSDD laukumā, gandrīz aizķēru negaidīti aizmugurē piebraukuša eksāmena licēja auto. Tajā brīdī eksaminētājs pārņēma auto kontroli no manis, jo īsti nesapratu viņa teiktās komandas. Nodomāju – nu, jā, diez kas nav… Tomēr eksāmens bija ieskaitīts ar 9 soda punktiem – 1 par auto noslāpšanu un 4+4 par neapstāšanos tieši pirms stop līnijas, kā dēļ radās bīstama situācija. Diez cik komfortabli es pats arī nejutos, bet sapratu, ka pie tiesībām tomēr esmu ticis. Par rozā kartīti samaksāju 15.50 Ls.

Kopā man braukšanai vajadzēja aptuveni 40.5 stundas (katra 60 min), par kurām samaksāju 306.75 Ls. Pārējie izdevumi bija 212.01 Ls, kas kopā veidoja 518.76 Ls. Biju pirms tam cerējis tikt cauri ar ~450 Ls. Līgumu parakstīju decembrī, teorija sākās janvāra vidū, beidzās marta beigās. Braucu es no marta sākuma līdz jūnija sākumam. Kopumā aptuveni pusgads. Zaudēts arī daudz nervu, bet tas tā.

Starp citu, ja meklējiet sev instruktoru, neiesaku sevišķu uzmanību pievērst CSDD lapā esošajai statistikai. Eksāmenu liek nevis instruktors, bet gan apmācāmais un tie var būt ļoti dažādi. Tāpat var gadīties arī instruktors, kurš neparaksta apmācību karti līdz viss nav vairāk kā perfekti. Var jau tā darīt, bet daudz lētāk var sanākt nolikt eksāmenu ar trešo vai pat ceturto reizi, nekā mūžīgi slīpēt braukt prasmi.