Svētdienas rīts iesākās 6:54. Putnu apguves un ligzdojošo putnu atlanta datu papildināšanas nolūkos devos uz Matīsa kapiem. Gāja interesanti, bet šoreiz ne par to. Kad pēc vairākām stundām plānoju savu dienas individuālo ekskursiju, ar putniem to primāri negribēju saistīt. Ar cilvēkiem vēl jo mazāk. Pēc ilgām pārdomām izlēmu aizbraukt līdz Iļģuciemam, tad doties uz Voleriem, tad atpakaļ uz Iļģuciemu gar Hapaka grāvi.
Deglava ielas pusnojauktā māja. Tādā stāvoklī tā atrodas jau kādas pāris nedēļas. Kad vēl mācījos skolā, tur bija pārtikas veikals, pat diezgan labs. Agrāk ēka izskatījās šādi.
Pie baznīcas novietots lērums automašīnu. Droši vien cilvēki precas. Interesanti, ka svētdienā, kad dzimtssarakstu nodaļas nestrādā un pats dieviņš pēc pasaules radīšanas esot atpūties, mācītāji gan pūlas vaiga sviedros.
Tālākās pārdesmit minūtes nīkstu, kājās stāvot, iespiests ļaužu piepildītajā 13.autobusā. Reiz rakstīju Rīgas satiksmei, lai taču beidz cilvēkus mocīt brīvdienās un laiž lielākus autobusus nevis tos mazos dzeltenos. Atbildi, protams, nesaņēmu. Apkārtējie pasažieri tādi komunikabli gadījās. Kāds nopircis DVD ar 6 tumbiņām par lētu naudu, cits atkal nezina kur izkāpt, vēl kaut kādas tanšu runas utt. Vienīgie dzirdētie vārdi latviešu valodā visa brauciena laikā bija “Nākamā pietura”, “Stabu iela”, “Ūdens iela” utt.
Iļģuciemā biju plānojis iegādāties barības vielas. Ievēroju trīs pārtikas veikalus. Mazākajā noteikti nav lielas izvēles un man nepatīk, ka uz mani gaida, kad domāju, ko pirkt.
Maxima pa pusei reliģisku, pa pusei tur-tāpat-nekā-daudz-droši-vien-nav iemeslu dēļ tika izbrāķēta.
Devos uz bijušo Neldu.
Ilga, kas varētu būt viens no Iļģuciema spēcīgākajiem simboliem, šķiet, agrāk piedzīvojusi arī labākas dienas.
Izeju cauri dažiem piecstāveņu pagalmiem. Kādā no tiem māte noķērusi meitu blakus brauktuvei, pacēlusi to gaisā, rāda uz ~20 metrus nostāk braucošo auto un jautā: “Tu mašīnu redzi?” Atbilde bija “Nē.”, kas varēja liecināt vai nu par ļoti nopietnām redzes problēmām, vai arī attieksmi pret mātes audzināšanas metodēm. Vēlāk māte izvērsa monologu, kādēļ nevajag spēlēties ar puisīša mantiņām, jo viņš drīz iešot prom. Dzirdīgas ausis arī tas laikam neatrada. Es tikmēr meklēju labu vietu kadram. Tā arī neatradu. Nobildēju tipisku pagalmu mazliet tālāk.
Iļģuciema stacija izskatās daudz bēdīgāka nekā pirms pieciem gadiem. Būtu mazliet žēl, ja to nojauktu pavisam.
Pirms ne pārāk daudziem gadiem te bija autostāvvieta. Nez, kādam traucēja, vai bija galīgi nerentabla?
Pie Spilves lidostas man liekas, ka esmu saklausījis vālodzi un uzreiz pirmo reizi mūžā pamanu brūno čaksti. Turpmākajās pārdesmit minūtēs izbaidu dadzīšu bariņu, atrodu zilzīlītes ligzdu koka dobumā, saprotu, ka vālodze patiesībā bija dārza ķauķis, atrodu divus NLO, iztramdu melno meža strazdu pāri un izraisu skaļu sašutumu mājas strazdos. Jūtu, ka sāku saprast birdid rakstīto “Spēja atpazīt putnus uzlabos jūsu dzīves kvalitāti.” Tāpēc, ka esmu atradis ļoti aizraujošu nodarbi vietā, kurā vairums citu cilvēku teiktu, ka tur taču nekā nav.
Spilves lidosta un tās apkārtne no ārpuses īpaši mainījusies nav. Varbūt pat labi, ka tā. Ja visu atjaunotu pa smuko, būtu pārāk sterili.
Eju pa Daugavgrīvas ielu, pamanu pa labi aizlokāmies zemes ceļu. Izrādās, tur ir dažas dzīvojamās ēkas un var tikt līdz Daugavai. Pie tās makšķernieks gaida zivi. Palūkojos pa kreisi,
pa labi,
uz priekšu
un nedaudz ieturos. Klāt ar divriteņiem piebrauc sieviete un vīrietis tā ap 50. Lai arī abi stāv tikai dažus metrus no manis, nespēju saklausīt, kādā valodā abi runā.
Tālāk esmu spiests doties gabalu atpakaļ un pēc kāda brīža nonāku pie krietna cauruma betona žogā. Dodos iekšā. Tur liela smilšu kaudze milzīgā platībā. Izcila pilsētplānošanas pērle. Visur kur par varītēm vajag sliet padsmit un pārdesmit stāvu ēkas, pat tieši blakus Daugavai, bet šādi te milzu tukši laukumi upes krastā nieka dažus kilometrus nostāk paliek neviena netraucēti. Reizēm liekas, ka tāda Rīgas pilsētplānošana nemaz nepastāv. Par īsti neizmantotajām puspamestajām industriālajām teritorijām gar Daugavu un arī pilsētas centrā nav pat vērts runāt.
Brienu pa smilšu kaudzi un lāgā neticu savām acīm. Krastu čurkstes. Ko tad tās te dara? Izrādās, man zem kājām atrodas daudz, daudz ligzdu.
Čurkstes par mani nav sajūsmā un aizlaižas prom. Es arī ilgi nekavējos, vien pabrīnos par 10 * 1.5 cm grafīta cilindru, kura izbijusī funkcija man nav skaidra. Grafīta cilindrus it kā lietojot AES, ceru, ka šis nav no izlietotajiem, jo esmu uz brīdi to paņēmis rokās. Tad gan es šīs rindas nemaz neuzrakstītu.
Pamanu dzeltenu cielavu. BirdId testos vieni no maniem “mīļākajiem” putniem ir dzeltenās / pelēkās / citroncielavas. Tāpēc, ka teorētiski tās nav pārāk grūti atsķirt, bet testā vienmēr kļūdos. Šo īpatni nemaz necenšos atpazīt, galvenais, ka bilde būs izdevusies. Mājās pārliecinos, ka tai vajadzētu būt dzeltenajai cielavai.
Vēl pēc gabaliņa redzu ļoti tramīgu putniņu, kurš atgādina akmeņčakstīti. Viņa aizlaižas aiz žoga. Es bildēju. Suns no žoga otras puses slinki mani aprej un nemaz neliekas apbēdināts, kad dodos prom.
Minūtes 15 veltu krūmos dzirdamajam mazā svilpja balss autoram. Neredzu, pat brienu krūmos, kur šamais dzied nieka pāris metrus no manis. Tā arī nepamanu. Žēl, mazo svilpi agrāk nebiju redzējis. Toties netālu tieku pie savas visu laiku skaistākās bezdelīgas bildes.
Voleri ir tāda ļoti īpatnēja vieta Rīgā. Tiem cauri iet viena gara iela paralēli Daugavai. Sava novietojuma dēļ tam vajadzētu būt vienam no prestižākajiem privātmāju rajoniem Rīgā. Tagad tur pārsvarā mitinās ne īpaši turīgi cilvēki, šķiet, lielākoties krievi. Būtībā tur ir diezgan jauki un varētu būt pat ļoti skaisti, līdzīgi Ķīpsalai.
Voleru 51, kas esot kopīpašums, viens vai vairāki īpašnieki izlēmuši, ka trotuārs taču nevienam tāpat nav vajadzīgs un tāpēc nav ko laist platību zūdībā. Gājējiem atvēlētā tiesa ir labi ja 30 cm. Mani māc nelāgas aizdomas, ka Rīgas būvvalde šo arhitektonisko jaunradi varētu nebūt saskaņojusi. Tā kā esmu gājējs, kurš tagad spiests apdraudēt savu dzīvību un pārvietoties pa brauktuvi, nolemju painteresēties par šo jautājumu Rīgas domē.
Garām man pabrauc 54. autobuss. Vidēji lielais, zili baltais. Neviļus saskaitu tajā braucošos pasažierus. To izdodas paveikt vienā mirklī, jo pasažieru nav. Pēc minūtēm 15 autobuss brauc atpakaļ un atkal saskaitu pasažierus. To ir trīs. Atceros, kā kratījos 13.autobusā, atceros savu iesniegumu Rīgas satiksmei, atceros arī daudzus neglītus vārdus un apņemos šoreiz bliezt cauri masu medijiem, varbūt arī pašu Nilu U. Lai iet pa nikno, ja ar labu nesaprot.
Pēc kāda gabaliņa redzu divus auto pārbraucam ūdens šļūtenei. No tās vērojamas divas nelielas strūklakas.
Nokļūstu lielā laukumā un dodos pie Daugavas. Apsēžos uz akmens pie ūdens malas un kamēr mēģinu izspriest, ar ko atšķiras tomātu salas čipši no tomātu čipšiem, pamanu tuvojamies kompanjonu. Steidzīgi sagrābju fotoaparātu un cenšos to nobildēt. Kompanjons no manis radītajām vibrācijām mazliet trūkstas, bet turpina kustību gar upi uz jūru. Tas ir, kādu nepilnu metru no manis. Apdomāju ar ko varētu jauno biedru pacienāt, bet nav man līdzi paķērušās ne vardes, ne peles, ne kukaiņi. Pavēroju čūsku tāpat. Mazliet kārojas to pacelt aiz astes, bet novaldos. Lai jau tā lien savās gaitās netraucēta.
Tikmēr man garām papeld vesela delegācija un pamanu tikai, kad kadram ir par vēlu un lielākā daļa lielo gauru jau ir zem ūdens.
Pēc dažām minūtēm pirmajam zalktim seko arī otrs, tikpat garš.
Tālāko maršrutu es jau puslīdz zinu. Tas ir, tajā nekā ievērojama nav. Neviļus sanācis, ka savu uzmanību līdz šim pārsvarā esmu veltījis putniem. Nu, tad jau tāpat var arī turpināt.
Ir daudz lielo ķīru, pamanu zivju gārni, piepeši attopos divus metrus no brūnās čakstes, kura arī nemaz uzreiz prom nemetas. Dzirdu ezeru ķauķi, bet nemaz nemēģinu viņu saskatīt niedru biezoknī. Atkal dzirdu mazo svilpi un šoreiz veltu viņam minūtes 40. Mazais svilpis, kā man mācīja @avotans, dzied “Nice to meet you.” Reizēm piekabina klāt vēl kādu vārdiņu. Šoreiz man šķiet, ka viņš dzied “Nice to meet you, muahaha”. Ir arī minimāli panākumi, tas ir, uz brīdi pamanu tēviņa sarkanīgo galvu.
Netālu no tantes, kas liek maisiņā zemi, kūko dzeguze. Arī to es nekad neesmu redzējis, bet dzeguze ir baisos brikšņos, kas pēc mazo svilpju dzenāšanas jau ir krietni apnikuši.
Pēc pārsimts metriem tieku pagodināts ar sudrabkaijas pikējumu manā virzienā, pēc tam vēl daudziem. Kaija ar pāris draudzenēm mēģina no manis un viena lielā ķīra nosargāt milzīgu teritoriju. Bērnus neredzu. Izdomāju, ka laba pašaizsardzības metode būtu vienkārši turēt virs galvas zaru, bet izmēģināt nejūtu vajadzību.
Mēģinu krūmos ieraudzīt kaut kādu ķauķi, kurš dzied burtiski degungalā. Tā arī to sušķi nepamanu. Vēl pēc laika izmēģinu laimi ar tās dienas vienīgo lakstīgalu. Arī bez sekmēm. Līdzīgu joku ar mani grib izstrādāt arī brūnspārnu ķauķis, bet tas viņam neizdodas, piefiksēju pārlidojam. Šīs mazrezultatīvās nodarbes prasa neticami daudz laika.
Satieku arī dzelteno stērsti. Minūtes trīsarpus rakstu tās dziesmu, bet tālāk par “dzer, dzer, dzer, dzer pie…” viņa tā arī netiek. Tas nozīmē, ka ieraksts dzelteno stērstu dialektu pētījumam neder.
Izskatās, ka šis rajons drīzumā tiks pie jaunas ielas vai drīzāk tranzīta ceļa. Diez uz kurieni? Vai uz Hapaka grāvja mazdārziņiem?
Saprotu, ka tikpat intensīvu atpakaļceļu vairs negribu piedzīvot un dodos uz autobusu. Tas izrādās diezgan piepildīts, cilvēki atgriežas no jūras. Kāds pāris spriež, ka derētu iegādāties skābo krējumu. Meitene pa labi raksta īsziņu krievu valodā. Meitene pa kreisi lasa tviteri. Viņa ir ļoti glīta un uz brīdi apceru, kā varētu iepazīties. Klasika laikam būtu “jūs arī brauciet ar šo autobusu?” Bet tas nav nopietni, es nemaz negribu ar viņu iepazīties. Pēc kāda brīža viņa apsēžas blakus savai draudzenei un tagad varu vērot četrus draudzīgus mūzikas cienītājus.
Kad esmu apsēdies, aiz muguras atskan kāda puiša “palaidiet kundzi apsēsties, viņa ir vecāka par jums”. Tas nav adresēts man, bet, kā noprotu, kādai krievvalodīgai tantei. Viņa kaut ko iebilst un puisis viņai saka “vajag mācīties valsts valodu”. Sekojošā atbilde ir gara un tik ļoti neadekvāta, ka liek šaubīties par tantes prāta spējām. Īpaši necenšos klausīties, bet atsevišķus vārdus no viņas murmulēšanas uztveru, piemēram, Putins. Kāds vīrietis viņai pavēl aizvērties, bet bez jebkāda rezultāta. Neviļus atminos skolā apgūto “ja sūdu aiztiek, tas sāk smirdēt”.
Ticis mājās, cenšos reģistrēt savus novērojumus dabasdatos, kas diemžēl ir visai neērti un ilgi. Nākošajā dienā konstatēju daudzus odu dzēlienus, bet tas jau ir cits stāsts.