Reiz man kāds vecāks kungs jautāja, kā no Deglava / Pērnavas ielas krustojuma tikt līdz Zemitānu stacijai. Pa Pērnavas ielu, kas būtu visērtāk un taisnāk, viņš negribēja doties, labāk gar sliedēm. Vai tā varot? Saku, principā jau var, tikai pie sliedēm no šīs puses īsti nevar tikt klāt. Var no Grīziņkalna, bet tas ir patālu un tur arī jāzina, kurā vietā to darīt. Onkulis vienalga aizgāja sliežu virzienā.
Pāris reizes Vagonu parka apkaimē nācies rīta agrumā stāstīt, kur atrodas cietums – gan krievvalodīgiem puišiem, gan solīda izskata dāmai ar automobili.
Nesen kāda krievvalodīga ģimene pie Vecāķiem jautāja, kā var tikt uz celiņu ar zaļiem dēļiem. Ne tas vieglākais jautājums, turklāt nekādi nespējām saprast, kāpēc viņi negrib iet uz jūru “pa taisno”, bet tieši pa zaļo celiņu. Ceļu izstāstījām, ģimene uzreiz aizgāja pavisam kur citur un pēc minūtēm 40 pamanījām, kā viņi beidzot dodas uz mūsu norādīto ceļu.
Visādas operas un mākslas muzejus nemaz nav vērts pieminēt.
Bet vispār gribēju pastāstīt par vakardienas savdabīgo ceļinieku. Kāpu lejā no tiltiņa, kurš savieno Mazo Matīsa ielu blakus kapiem ar Lauvas ielu un man uzsauca “Hai!” kāds visai simpātisks ~35 gadīgs kungs ar tūrista mugursomu. Turpinājums bija latviski.
Vispirms vīrietis vēlējās zināt, kur te var aiziet un rāda ar roku uz priekš. Saku – tikai uz cietumu un nekur vairāk. Ceļinieks laikam īsti negribēja man ticēt, tāpēc teicu, ka, drusku paejot tuvāk sliedēm, var redzēt dzeloņdrātis. Tālāk viņš jautā, bet kur tad ved tās sliedes? Saku – uz Rīgas centrālo staciju. To viņam galīgi nevajagot. Un kur uz otru pusi? Saku, ka uz Lielvārdi. Viņš, jautā, kur tas ir un piebilst, ka neesot no Latvijas. Saku – tas virziens ir uz Ogri, Daugavpili. Viņš – vai tur varot tikt uz jūru? Saku – nē, bet kur tieši viņam vajag? Īsti skaidru atbildi nesaņēmu. Kaut kur uz jūras pusi, uz Ainažu pusi. Tie taču esot pie jūras, vai ne? Jā, atzinu, ka Ainaži tiešām ir pie jūras. Teicu, ka virziens uz jūru, ir pavisam citur un parādīju ar roku uz Matīsa kapiem. Kur vedot tiltiņš? Saku, uz Maskavas priekšpilsētu, bet tas pavisam nav uz jūras pusi. Jautāju, vai viņš ar kājām grib iet, vai braukt ar transportu, bet atbildi nesapratu. Simpātiskais kungs visai steidzīgi no manis atvadījās, novēlēja veiksmi, uzkāpa uz tiltiņa un aizsteidzās uz Lauvas ielu, tā saucamo Maskačku (virziens tā apmēram uz Jelgavu).
Būtu interesanti uzzināt, kur tad viņš beigu beigās nokļuva. No Mazās Matīsa ielas līdz jūrai taisnā līnijā ir vairāk nekā 15 kilometri. No Lauvas ielas drusku vairāk.