Autora subjektīvākie iespaidi un personīgā dzīve.
…jeb kādus putnus pa logu var saklausīt un saskatīt, dzīvojot netālu no Rīgas centra. Salīdzinot ar pagājušo gadu, novērots mazāk putnu. Gribētos ticēt, ka pie vainas ir retāka vērošana nevis putnu skaita samazināšanās. Jāatzīst, ka interese pirmajā gadā bija lielāka un nav vairs tāda entuziasma pētīt ikdienišķos putnus pa logu, gaidot ko neparastu. Tomēr šīRead More »Putnu vērošana pa logu. Otrais gads
Saņēmu no LMT papīra vēstuli ar atgādinājumu samaksāt beidzot pēdējo rēķinu, kurš esot nosūtīts 07.07.2016. Parāds esot divi eiro un vajadzēja samaksāt jau līdz jūlija beigām! Klāt pievienota lapa ar rēķina numuru un tekstu “Parāds uz 01.08.16. 2 EUR”. Rēķinu saņēmis nebiju. Vēl vairāk, man nebija ne jausmas, par ko tas varētu būt. Vienīgās darīšanasRead More »Mans Latvijas Mobilais telefons
Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk. Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģetRead More »Vakardienas ainiņas Rīgā
Tā kā vairākums lasītāju zaļo vārnu varētu pazīt slikti, vispirms dažos vārdos par viņu.
[caption id="attachment_5919" align="aligncenter" width="736"]
Zaļā vārna[/caption]
Zaļā vārna ir skaists, zils putns, nedaudz mazāks par pelēko vārnu. Tās pie mums atlido maija sākumā, aizlido augusta beigās. Zaļā vārna ir, iespējams, apdraudētākā Latvijas ligzdojošā putnu suga. Latvijā ligzdo kādi 20-25 pāri putnu.
Zaļās vārnas ligzdošanai gandrīz vienmēr izvēlas vienu un to pašu teritoriju. Tātad, ja vienā teritorijā radīsies problēmas, viņas, visticamāk, nelidos ligzdot citur. Tāpēc Latvijā ir palikušas vien dažas vietas, kur zaļo vārnu var sastapt. Putni savā starpā ir saradojušies, kas potenciāli mazina iespējas sekmīgi radīt pēcnācējus un izdzīvot. Negredzenotus putnus Latvijas teritorijā redz ļoti, ļoti reti. Bet gredzenotos – tikai Latvijā dzimušus.
Lietuvā ir mazāk zaļo vārnu nekā Latvijā. Igaunijā kopš 2011. gada zaļās vārnas vairs neligzdo. Maz šo putnu ir Baltkrievijā. Polijā, kuras teritorija ir gandrīz piecas reizes lielāka par Latvijas teritoriju, nesen bijis mazāk zaļo vārnu nekā Latvijā (2014. gadā atrasti 24 pāri). Zviedrijā, Vācijā, Čehijā to vairs nav nemaz. Vairāk zaļo vārnu ir zem Karpatiem – Ungārija, Rumānija, bet tas jau ir ļoti tālu no mums.
[caption id="attachment_5914" align="aligncenter" width="722"]
Zaļo vārnu izplatības karte 2008 – 2012. Dati novecojuši, jo zaļās vārnas var sastapt vairs tikai pierīgā. Avots: http://bd.eionet.europa.eu/article12/summary?period=1&subject=A231[/caption]
Cīņa par izdzīvošanu tātad ir ļoti nopietna. Tajā pašā laikā mednieki no Serbijas, Horvātijas, Kipras, Saūda Arābijas, Lībijas, Omānas u.c. zaļās vārnas šauj. Vienā dienā viens “tā gala” mednieks mierīgi nošauj putnus, kuru skaits ir lielāks par visu Baltijas valstu populāciju kopā ņemot. Bildēs to redzēt ir diezgan šausmīgi.
Zaļās vārnas ir piesardzīgas un tuvumā cilvēkus nemēdz laist. Raksta augšējā bilde tapusi 2014. gadā ar divdesmit reižu palielinājumu, īpaši nemēģinot slēpties. Ejot tuvāk, putns aizlidoja.
Ja zaļās vārnas grib labi apskatīt nevis aizbiedēt, tad nepieciešams teleskops.
[caption id="attachment_5922" align="aligncenter" width="1500"]
Lūk, kāds ir drošs attālums zaļās vārnas vērošanai. Bildē putnu pat saskatīt nevar, bet viņš tur ir – sēž uz elektrolīnijas vada.[/caption]
Zaļās vārnas ir dobumperētāji. Tā kā lielu, dobumainu koku paliek aizvien mazāk, putnu būri kļūst aizvien nepieciešamāki. Zaļo vārnu pieradināšana pie būriem sekmīgi notiek kopš 1999. gada.
Precīzs zaļo vārnu būru skaits nav zināms. Būri nolietojas. Arī koku var nocirst vai tas var nogāzties. Apsekojamo būru skaits šobrīd ir ap 150.
Tukšos putnu būrus apseko vidēji divas reizes sezonā, pilnos – četras, piecas. Bet, ja apstākļi ļauj un ir tāda nepieciešamība, tad biežāk.
Pateicoties zaļo vārnu pētniekam Edmundam Račinskim un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Rīgas vietējās grupas vadītāja vietniecei Gunai Rozei, man radās iespēja 04.06.2016. piedalīties 24 zaļo vārnu būru apsekošanā un tagad varu pastāstīt, ko tādā dara.
Pētnieks vai šajā gadījumā pētnieku grupa aizbrauc ar auto pie apsekojamā putnu būra. Tiek apskatīta apkārtne – vai nemana iespējamus ligzdotājus, olu čaumalas, ekskrementus un citas pazīmes, kas liecinātu par būra izmantošanu. Šajā gadījumā piefiksējām arī GPS koordinātas precizēšanas nolūkiem.
Vienreiz zem būra atradām vairākas zaļās vārnas spalvas. Divas reizes pamanījām izmestas lielās zīlītes oliņas. Abos gadījumos bija atlidojusi par zīlīti lielākā svīre un izmetusi lielās zīlītes olas no būrīša laukā.
[caption id="attachment_5921" align="aligncenter" width="1500"]
Lielās zīlītes olas[/caption]
Būrītis jāpārbauda no iekšpuses. Tāpēc no auto jumta tiek noraisītas un noņemtas saliekamās metāla kāpnes. Tad tās aiznes līdz putnu būrim, izvelk nepieciešamajā augstumā, atstutē pret koku blakus būrim un kāpj augšā. Noņem putnu būrīša vāku un apskata būra iekšpusi.
[caption id="attachment_5923" align="aligncenter" width="1125"]
Edmunds Račinskis pārbauda putnu būri[/caption]
Ja būrī ir jebkādi putni, tie tiek nofotografēti un nonesti lejā. Pa visiem būriem kopā mums sanāca sastapt četrus pupuķu mazuļus un divas svīres.
[caption id="attachment_5924" align="aligncenter" width="1500"]
Pupuķi briesmu gadījumā kļūst par trāpīgiem apkakātājiem. Lai arī rokās tos ņēma tikai Edmunds, sava tiesa tika arī man un Inesei.[/caption]
[caption id="attachment_5925" align="aligncenter" width="1125"]
Mazie pupuķi maisā. Cītīgi mēģināja lekt laukā.[/caption]
Noceltie putni tiek nomērīti un apgredzenoti. …
Vienudien man apnika ar meitu atkal skatīties multenes datorā, tādēļ joka pēc pamēģināju atvērt birdid.no putnu noteikšanas testu. Vieglākais variants ir putna attēls kopā ar viņa dziesmu: 15 jautājumi, 5 atbilžu varianti. Atprasāmo sugu skaitu precīzi nezinu, bet varētu būt kādas 40. Rādīju meitai putniņu un jautāju: kas tas ir? Viņa no sākumā teica “čiv-čiv”. Atbildēju – jā, pareizi, bet kāds “čiv-čiv”? Tā kā meita no sākuma nezināja, kas tie par putniem, un lasīt neprot, tad teicu viņai priekšā, ka tur, piemēram, ir strazds un palūdzu, lai viņa atkārto: “strazds”. Putniņus skatīties viņai patika un parasti reizi dienā izspēlējām kādus 20-30 jautājumus.
Neiedziļinājos detaļās, vai redzams ir melnais vai baltais stārķis, melnais vai mājas strazds utml. Tas būtu pārāk sarežģīti nepilnu pusotru gadu vecam bērnam, kurš vēl divus vārdus pats neliek kopā. Spēlējām testu līdz meitai apnika un vienu otru dienu izlaidām vispār. Mans personīgais mērķis šai aktivitātei bija nevis iemācīt bērnam putnus, bet piedāvāt alternatīvas izklaides iespējas. Tāpēc par panākto progresu no sākuma visvairāk pārsteigts biju es pats.
Pirmais apgūtais putns bija dižraibais dzenis, jo tā bungošanu grūti ar kaut ko sajaukt. Otrais bija zivju gārnis (arī gana specifiska čerkstēšana) un šie abi putni vienmēr tika pieteikti ar lielu pārliecību un prieku.
Tad pamazām nāca klāt lauku balodis, baltā cielava, svilpis, lielais ķīris (raksturīga ķērkšana), dadzītis (meita viņu izrunā kā “āzītis”) un pārējie. Dzeguzi mācīju pēc dziesmas nevis izskata un iemācījās ar pirmo reizi. Dzeltenā stērste tika jaukta ar zvirbuli, bet tad es pastāstīju, ka stērste ir tā, kas saka “dzer, dzer, dzer, dzer, dzer pienūūūū”. Nākamajās reizēs, ieraugot un izdzirdot dzelteno stērsti, meita teica “pienū” un piebilda “stērste”.
Viens no pirmajiem divu vārdu salikumiem, kuru meita apguva, bija “zaļa vārna”, bet tas vairāk dēļ zaļās vārnas tiešraides kameras nevis šī testa.
Visgrūtāk gāja ar strazdiem un žubītēm, nezinu kāpēc. Pat melnais mušķērājs un sarkanrīklīte tika apgūti ātrāk. Ilgi juka zivju dzenītis, dzilnītis un zaļā dzilna, kā arī zīlītes un žubītes. Juka arī zivju ērglis, lielais piekūns un zvirbuļu vanags, bet viņu balsis pat es bez trenēšanās nevaru atšķirt. Lauci no vizuāli līdzīgās ūdensvistiņas atšķir viegli. Tāpat atšķir cekulpīli no meža pīles.
Pirmo reizi visus 15 jautājumus pareizi viņa atbildēja, kad bija gadu un nepilnus astoņus mēnešus veca. Ciemiņiem, kuri parasti zina mazāk putnus nekā mūsu meita, varam rādīt šovu.
Reizēm uzlieku Latvijas putnu bilžu pirmo līmeni bez skaņas, bet ir lielāka dažādība un bez skaņas nav tik interesanti. Bet, ja būs pieprasījums no meitas, turpināsim. Vēl jau var mācīties izšķirt meža un mājas strazdu vai lielo un dzelteno stērsti.
Starp citu, ja noliek trešo grūtības līmeni kā eksāmenu, var tikt pie T-krekla ar krāšņo pūkpīli (attēlā) un diviem kredītpunktiem Norvēģijas Nord universitātē. Tas, protams, attiecas arī uz pieaugušajiem. Pats esmu nolicis trešo līmeni Latvijas putnu bildēm un dziesmām. Mācījos, regulāri pildot testu, šķirstot putnu noteicēju un pa laikam izejot dabā, kā arī lekcijās pie Andra Avotiņa jun.
Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?
Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.
Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.
Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.
Tā izskatās vistu vanagu puika, kurš tikko ticis pie gredzena un nolaists maisā no koka apskatei. Pūciņas mīkstas, spalvas cietas un asas. Vai stipri knābj, nepārbaudījām.
Lielo vistu vanagu un tā cālīšus (pagaidām vēl mazākus par šo) var aplūkot dabasdatu tiešraides kamerā un bildītes aplūkot forumā.
Par Skotijā aizvadīto nedēļu tāds “klasisks” ceļojumu apraksts nesanāk, jo būtībā tā bija ciemošanās nevis ceļojums. Bet dažas piezīmes ir, bildes arī un padalīšos ar tām publiski.
Skotu ēkas pārsvarā ieturētas līdzīgā stilā un izskatās pelēcīgas. To celtniecībai mēdz izmantot prāvus akmeņus. Lielākās pilsētās kā Glāzgova vai Aberdīna vērojama lielāka dažādība arhitektūrā. Tik un tā Rīga šķiet daudz kontrastējošāka ar savām koka ēkām, jūgendstilu un moderniem klučiem.
[caption id="attachment_5822" align="aligncenter" width="1200"]
Visādu nokrāsu pelēkums[/caption]
Glāzgovā var redzēt, ka daudzām ēkām pirmais stāvs atrodas tādā kā pagrabā. Tas atsauca atmiņā skolā mācīto, ka pirmo stāvu angliski saucot ground floor, otrais stāvs esot first floor un tā tālāk. Tikai tagad sapratu kādēļ mums tā toreiz teica. …
Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.
Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.
Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…
Par Melno spermu biju manījis daudz pozitīvu atsauksmju. Kā parasti, necentos iedziļināties recenziju tekstos, bet sajūsmu grūti nemanīt, pat ļoti virspusēji aplūkojot piemēram, kazhes vai spīganas ierakstus.
Vladislavam Nastavševam līdz šim biju redzējis Peldošos – ceļojošos un Tumšās alejas. Priekšstats izveidojies, ka no Nastavševa izrādēs zināmā mērā dominē minimālisms, no kura atjautīgi tiek radīts maksimāls efekts. Katrā ziņā interesanti. Turklāt bez JRT mana skatītāja pieredze ir pagalam trūcīga. Tādēļ arī izlēmu šo izrādi apmeklēt.
Izrāde sastāv no vairākiem savā starpā nesaistītiem stāstiem. Tos lieliski atveido pieci aktieri. Izrāde man atsauca atmiņā Krievijas 2011. gada filmu Shapito-shou. Jo gan filmu, gan izrādi būtībā var nosaukt vienā vārdā. Frīkšovs. Jo stāsti nav par ikdienišķiem, normāliem cilvēkiem. Ir dažādi neglīteņi, pārspīlēti homoseksuālisti un citi dīvaiņi jau ierastajā Nastavševa minimālismā. Skatīties ir interesanti. Var pasmaidīt par dažādajiem īpatņiem, paklausīties dziesmas un pabrīnīties par naturālismu (bet ko gan citu gaidīt no izrādes ar tādu nosaukumu?).
Viss jau ir ļoti labi, tikai izrādes varoņi ir tik margināli, ka asociēties ar tiem neliela stāsta ietvaros šķiet pagrūti. Iespējams, esmu izlutināts ar JRT ierasto maigo un iejūtīgo varoņu atveidojumu. Šeit skatījos uz visādiem frīkiem, bet līdzi tiem just sanāca salīdzinoši maz. Biju gaidījis drusku vairāk.